Termins  „normālas dzemdības”  praktizējošu vecmāšu skatījumā

Lai noskaidrotu, kā termins „normālas dzemdības” atspoguļojas vecmāšu redzējumā un tālāk varētu analizēt, ko vecmātes dara un praktizē, lai stacionāra vidē tādas uzturētu,  tika lūgts definēt, viņuprāt, normālu dzemdību iznākums, pirms tam iepazīstinot ar informāciju, kas atspoguļota šeit.

            Vecmāte Anna norāda, ka par dzemdību iznākumu mēs nekad neko nezinām, dzemdības var būt normālas, viss var sākties un iet labi, bet beigties var dažādi. Jo par trešo periodu nekad neko zināt nevar, pat ja atvēršanās un izstumšanas periods ir atbildis visiem kritērijiem. Tā dēļ pat viss labāk noritošās dzemdības var izvērsties patoloģiskas (Anna). Vecmāte Katrīna, kas strādā tādas pašas nozīmēs dzemdību centrā, vairāk koncentrējas uz dzemdību iznākumu – ļoti svarīgs ir labs dzemdību gala iznākums, lai būtu vesels bērns un arī mammai nebūtu nekādu komplikāciju (Katrīna).

Arī vecmāšu pieredze, darba vide un apstākļi maina viedokli par to, kādām ir jābūt normālām dzemdībām. Vecmāte Anna lielu uzsvaru liek uz to, ka viņas darbu ļoti ietekmē tas, ka viņa strādā arī kā mājdzemdību vecmāte un viņas vairāk vadās pēc PVO noteiktajiem standartiem dzemdniecībā.

            Normālas dzemdības, kuras mūsu valstī slimnīcā nekad nebūtu tā beigušās. Šajā gadījumā bija ļoti svarīga sievietes vēlme dzemdēt dabiski un , protams,  mans kā vecmātes atbalsts. Latentais periods un viltus dzemdības – dažas sievietes jūt, dažas ne. Šai sievietei 3 diennaktis bija kontrakcijas ik pa 10-12min 30-40sekundes garas un atvērums 2-3cm. Taču ar ilgākiem pārtraukumiem. (…) Slimnīcā neviens negaidīs 3 dienas, pat 24h negaidīs. Tā ir pacietība. ja nav 3 cm atvērums – tās nav dzemdības. Tev ir jābūt blakus, jāierosina pastaigas, vanna, domāšana par kaut ko citu, atslābināšanās, ticība saviem spēkiem. Tas ir laika jautājums, es, protams, skatos, vai bērniņam viss ir kārtībā –  sekoju toņiem, stāvoklim. Protams, tas ir nogurdinoši, bet nepārtraukti jāmēģina uzturēt sievietē pārliecību, ka viņa to var, ja ļoti vēlas! Pēc 72h sākas spēcīgākas un pieaugošas kontrakcijas. Un dzemdības ar placentāro periodu kopā bija 11h 45min. Priekš pirmajām dzemdībās tas ir ļoti labi. Pietam, vadošais punkts bija lielais avotiņš, kas arī ietekmē dzemdību gaitu. Mazais bija sapinies nabassaitēs, bet viss bija labi – normālas dzemdības. Tas ir svarīgi mājas dzemdības- mēs ņemam vērā latento periodu. Tā ir tā pacietība, tā ir mana pārliecība (Anna).

PVO (2012) arī uzsver, ka nepareizi diagnosticējot viltus dzemdības un latento fāzi, pieaug nevajadzīgu indukciju un ķeizargriezienu skaits. Vecmāte arī norāda, ka slimnīcas vidē nevar atļauties gaidīt tik ilgi – tas saistāms ne tik ļoti ar vecmāšu pārliecību, bet darba stilu un darbu organizāciju. Tāpat, strādājot kā mājdzemdību vecmāte, un arī vadot dzemdības slimnīcā, vecmāte norāda, ka svarīgs ir pēcdzemdību periods. Stacionāra vecmāte nodod sievieti un bērnu pēcdzemdību vecmātes un bērnu māsas rokās, bet mājdzemdībās mēs skatāmies pēcdzemdību periodu, mācām barot ar krūti, pabeidzam dzemdības, kad nabassaite ir nokritusi, analīzes paņemtas un bērns smuki ēd no krūts .Un tikai tad es esmu dzemdības nobeigusi. Un tas ir gandarījums, ka esi bijis klāt līdz galam (Anna).

Vecmāte Ilze uzsvaru liek uz to, ka normālās, fizioloģiski noritošas dzemdības ir tādas, kurās pēc iespējas nenotiek papildus iejaukšanās, jo tāda nav nepieciešama. Normālas dzemdības var sākties jebkurā brīdī starp 37. un 42. grūtniecības nedēļu un tās var pieņemt vecmāte, kas tikai vajadzības gadījumā pieaicina citus kolēģus – otru vecmāti, ginekologu, anesteziologu, neonatologu vai kādu citu personu. Normālās dzemdību rezultātā piedzimst vesels jaundzimušais un arī dzemdētāja jūtas apmierinoši (Ilze). Arī vecmāte Santa uzskata, ka normālu dzemdību gadījumā nevajadzētu būt liekām medicīniskām manipulācijām, tām jānorit pašām no sevis, bez iejaukšanās no malas. Taču, strādājot nodaļā, kur ikdienā bieži var saskarties ar sievietēm ar smagām ekstraģenitālām pataloģijām un agrīnām priekšlaicīgam dzemdībām, vecmāte vairāk pieļauj dažādu manipulāciju nepieciešamību, piemēram, ja varbūt palīdzību vajag uz beigām, gaidāms liels bērniņš, dzemde ir piekususi, ir izstumšanas periods, manuprāt, vajag stimulu. Var jau 3-4h stumt, bet kam no tā ir labums? Piekususi mamma, piekusis bērns – varam uzlikt sistēmu – tas vienkārši ir dzemdību darbības vājums. Mana skatījumā, tas viss ir saprotams un tas ir normāli (Santa).

Santas piemērs parāda to, cik ļoti laiks ietekmē vecmātes skatījumu uz to, kas ir normāls. „Laiks”, ko katrs izdzīvo, cilvēkam ir ļoti subjektīvs un katram savādāks (van Manen, 1990). Un slimnīcas vidē, sevišķi lielākos stacionāros, šķiet, tas ir tas, kas ietekmē dzemdību norisi. Šie laika limiti, ko katra vecmāte sev definē ka normu, ir dažādi. Un to apstiprina vecmāte Marta, kura daudzus gadus nostrādājusi stacionārā, taču šobrīd strādā privātā dzemdību nodaļā, kur dzemdības ir mazākā skaitā, – tās visas norit mierīgi, bez steigas un vecmāte to ļoti novērtē. Viņa salīdzina darbu, kāds tas ir bijis pirms piecpadsmit gadiem un to, kā šobrīd viņa organizē savu darbu – tas viss bija skriešanā, daudz nevajadzīgu rutīnas manipulāciju, taču šobrīd iejaukšanās notiek tikai pašā nepieciešamākajā gadījumā. Sievietei dzemdībās ir jāļauj koncentrēties uz savu ķermeni, jo kurš gan pazīst savu organismu labāk, ja ne pati (Marta). Martai normālas dzemdības ir kas vairāk, par tikai labu dzemdību iznākumu. To ietekmē tas, kā sieviete jūtas par savām dzemdībām.

Darbs komandā ar ārstu

            Daloties pieredzē par sadarbību ar ārstiem, vecmātes uzsver, ka strādāt kopā ar ārstu, ar kuru sakrīt viedokļi, izjūtas par dzemdību gaitu – ir bauda (Ilze). Un šādās situācijās, kad gan vecmātes, gan ārsts strādā, lai dzemdības noritētu normāli, valda savstarpējā uzticēšanās un respekts, tiek novērtētas otra spējas, zināšanas un viedoklis, –  rodas komanda, kuru novērtē arī pacienti.

                        Vecmāte Anna savā pieredzē mazajās dzemdību nodaļās ļoti novērtē sadarbību ar ārstiem.

            Tā prakse, kas patīk man un ko es cienu – vecmāte vada fizioloģisku procesu un labs ārsts skatīsies un dos norādījumus tikai tad, kad redzēs, ka vecmātei ir vajadzīga palīdzība, taču pie fizioloģiski noritošām dzemdībām ļaus strādāt vecmātei patstāvīgi. Jo tikai tad, kad ārsts ir redzējis kā vecmāte strādā, viņš varēs uzticēties un darīt savu darbu saspringtākā situācijā, neuztraucoties, kas notiek blakus, zinot, ka vecmāte pasauks un noreaģēs, ja būs nepieciešama palīdzība. Un tas ir tikai cilvēcīgi – kļūdīties var vienmēr, taču tas nedrīkst izjaukt sadarbību (Anna).

Un uzticēšanās jābūt abpusējai.  Saskarsme ar ārstu ir ļoti svarīga – cik lielā mērā ārsts uzticas vecmātei, zinot, ka vecmāte pieaicinās viņu tad, kad tiešām būs nepieciešams, tik lielā mērā vecmāte uzticas ārstam, zinot, ka viņš neveiks darbības, kas konkrētajā gadījumā nav nepieciešamas (piemēram, augļu ūdeņu pārduršana bez īpašām indikācijām, oksitocīna lietošana, rutīnas epiziotomija u.c.) (Ilze).

Arī veidojot attiecības ar jauniem kolēģiem, piemēram, jaunajiem ārstiem, svarīgi ir, lai veidojas tā savstarpējā sapratne – nešķirojot kvalifikācijas un rangus. Jaunie ārsti –  viņi daudz mācījās no vecmātēm. Agrāk mazajās nodaļās neviens ķeizargriezienus netaisīja pie tupļa guļas. Jaunie ārsti bija nobijušies, jo ārsti pieņem tūpļa dzemdības, bet viņi lūdz vecmātēm to izdarīt, un mācījās no viņām (Anna).

Taču ne vienmēr izdodas sastrādāties, kas var būt dažādu iemeslu dēļ – vecmātes un ārsta viedoklis par to, kādām jābūt dzemdībām, atšķiras, rodas savstarpējā nepatika strādāt komandā, vai nešķiet pieņemams otra darba stils. Un šādās situācijās vecmātes mēdz slēpt dzemdētājas no ārstiem – ir dažreiz bijis tā, ka ārstam pat nepasaku, ka dzemdējam – izdzemdējam klusām, un pasaucam ārstu pēc tam (Anna). Lai saglabātu dzemdības normālas, vecmātes dažreiz jūt vajadzību sievieti pasargāt no ārsta un iespējamās medicīniskām manipulācijām. Biežāk tas notiek tad, kad sieviete ir iestājusies stacionāra ātrāk, kā būtu bijis vajadzīgs. Fizioloģiskas dzemdības nereti tiek medikalizētas, diemžēl, bieži tas atkarīgs no konkrētā ārsta – kāds ir viņa skatījums uz dzemdībām, kā arī no tā, cik stipra un pārliecināta ir vecmāte, redzot ārsta vēlmi iejaukties situācijā, kurā, tas, iespējams, nav nepieciešams (Ilze).

            Strādājot ar ārstu, ar kuru vecmātes viedoklis par dzemdību gaitu atšķiras, vecmāte var zaudēt savu pārliecību, kas ir ļoti cilvēcīgi. Vecmāte atzīst, ka ir ārsti, ar kuriem ļoti grūti sastrādāties, jo ir pretēji uzskati par dzemdībām, nereti nākas cīnīties par dabisko, dažreiz arī nākas kapitulēt, citreiz jātiek galā ar pazemojumiem (Ilze). Arī vecmāte Anna norāda, ka dažreiz ir vieglāk strādāt, pildot tikai ārsta norādījumus, ja nav tā savstarpējā uzticība (Anna). Šāda pakļaušanās ārstam vai tieši pretēji  – uzticēšanās, izvirza priekšgalā savstarpējās attiecības un komandas darbu – ja, lai būtu saskaņa darbā, ir nepieciešams kādam piekāpties, tas ir nepieciešams. Ar katru ārstu ir jāstrādā tā, kā viņš ir ieradi, un tad ari kontakts ir labāks. Ejot uz darbu, labāk noskaņoties un nedaudz pielāgoties. Saskarsmes ceļā tu, manuprāt, vienmēr vari parādīt un mēģināt ietekmēt procesu. Un arī sievietei vajadzētu piedalīties procesā, izsakot savu viedokli, kas parasti tiek arī uzklausīts (Santa).

Vecmātes pārliecība par savu darbu ietekmē dzemdības, sevišķi, medicīnisko manipulāciju un iejaukšanos skaitu.

Ir daži ārsti, ko es esmu izrīkojusi – ko ļauj mans vecums.  Ārstam jābūt klāt ir dzemdības pēc nolikuma. Sievietei, kas grib dzemdēt stacionārā,  ir uzticība, ka ārsts būs blakus, ja tas būs nepieciešams, bet tas nenozīmē, ka palātā ir jāstāv veselai armijai. Šai sievietei bija atkārtotas dzemdības, viņa nevēlējās lai viņu skatās vīrietis ārsts. Tās ir viņas tiesības. Ir pieņemts pēc standartiem, ka pirms placentas piedzimšanas sievieti nokatetrizē. Bet es visu dzemdību laiku skatos, vai viņa ir bijusi pačurāt, vai viņai ir šāda vēlme. Manuprāt, tā ir vardarbība. Var taču bez tā iztikt, ja nu vienīgi sieviete pati saka, ka grib, ka ir šī nepieciešamība.

Ārsts saka: „Vecmāt, pačurāt vajadzētu”. Es: „Jā, dakter? Man nevajag, paldies”. Klienta klātbūtnē nevar arī izrādīt necieņu ārstam, taču man nepatīk, ja ārsts, nezinot dzemdības, iejaucas tad, kad tas nav vajadzīgs. Man ir pieredze, zināšanas, man nevajag palīdzību tad, kad es pati visu kontrolēju, ir fizioloģiski noritošas dzemdības. Ārstiem ir grūtāk atkāpties no standartiem (Anna).

Lai gan vecmātei, strādājot ārstu uzraudzībā un pēc stacionāra noteiktajiem principiem, ir mazliet jāierobežo savs darba stils, tomēr vecmāte var un arī ietekmē normālu dzemdību norisi. Darbā stacionārā vecmāte nedrīkst zaudēt savu pārliecību, viņai jārēķinās ar nodaļas vadlīnijām un jāpievēršas katram gadījumam individuāli, ko nosaka arī tas, cik ļoti vecmāte paļaujas uz savam zināšanām, uz intuīciju un pieredzi, vai tieši pretēji – iet ārstu „pavadā” (Ilze).

Strādājot kopā ar ārstiem, viņu lēmumi par to, kā jānorit dzemdībām nereti ietekmē vecmātes darbu un arī viņas skatījumu uz dzemdību procesu. Vecmātes Katrīnas pieredze ir mainījusies, uzsākot strādāt lielākā stacionārā, kur ārsti uzņemas vadību pār visam dzemdībām un viņai šī pieredze ir pozitīva.

Ir ārsti, kas vairāk uzticas vecmātēm un fizioloģiskas dzemdības ļauj vadīt mums, citi pat neļauj apskatīties atvērumu. Katram ir savs stils, taču kopumā mums ir labs komandas darbs, varam viens otram uzticēties. Visi sarežģītākie gadījumi tiek izrunāti un viens no otra mācāmies. Man, atnākot strādāt uz lielo stacionāru, bija daudz, ko mācīties, jo mazajā slimnīcā dzemdību vadīšanas taktika bija tikai uz vecmātes pleciem, jo strādāju viena kopā ar sanitāri. Ārstu sauca tikai ļoti kritiskos gadījumos. Pieredzes ziņā darbs lielajā dzemdību nodaļā ir devis daudz vairāk, un ir ļoti labs komandas darbs (Katrīna).

Pētījuma dalībnieces dalās ar dažādu pieredzi, strādājot kopā ar ārstiem, kas ietekmē dzemdības un to vadīšanas taktiku. Ir situācijas un apstākļi, kurās vecmāte ļoti novērtē ārstu darbu, mācoties no viņiem; tad, kad vecmāte pilnībā uzticas saviem spēkiem un apzinās, cik nozīmīgi šajā situācijā būtu pēc iespējas mazāk iejaukšanos, viņas var izvairīties no ārstu piedalīšanās dzemdībās (apzinoties, ka ārsts ir blakus un nepieciešamības gadījumā viņu var iesaistīt), slēpjot sievieti no ārsta acīm vai strādājot individuāli ar sievieti – līgumu dzemdībās, mājdzemdībās; neveidojoties labam kontaktam un cieņai starp vecmāti un ārstu, nereti vecmātes tiek nostādītas situācijās, kurās neko nevar ietekmēt – jo ārsts jau visu ir izlēmis, un vecmātei atliek tikai pildīt sev tieši uzliktos pienākumus; pretējā gadījumā, kad komandas darbs ir ciešs, lēmumi tiek pieņemti kopā, abas puses uzklausa otra viedokļus un tieši šādi strādāt vecmātēm patīk visvairāk.

Savstarpējais vecmāšu atbalsts

             Savstarpējais atbalsts un uzticēšanās ir tas, kas ļauj veiksmīgi darboties komandā. Tas vairo gan pārliecību, par saviem spēkiem, gan ietekmē dzemdību rezultātu. Vecmātes, strādājot gan stacionāra vidē, gan individuāli, dalās savā pieredzē un pārliecībā ar kolēģiem, jaunajām vecmātēm, studentiem un ārstiem.

Dalīšanās pieredzē ir ļoti svarīga. Kolēģim būtu jāmācās no kolēģa, neatkarīgi no vecuma. No vecākajiem kolēģiem noteikti var uzzināt daudz situatīvu stāstu, daudz pieredzes, kas uzkrājusies garu darba gadu laikā, kā risinātas akūtas situācijas, kā „iziets” no sarežģītām situācijām, kā darīt tā, lai šoreiz rezultāts būtu labāks? Savā pieredzē, manuprāt, vajadzētu dalīties regulāri, būtu vēlamas supervīziju grupas, kurās regulāri analizētu sarežģītus gadījumus un situācijas vecmātes praksē, gūstot atbalstu no citiem kolēģiem, nevis nosodot otru, nemaz nezinot patieso notikumu gaitu. Tā tas notiek mājdzemdību vecmāšu vidū, kas, manuprāt, ir apsveicami.  Pati labprāt dalos ar pozitīviem iznākumiem (piemēram, veiksmīgas dzemdības pēc S.C., dabiskas dvīņu dzemdības utml.), kaut jāatzīst, ka bieži visi runā par negatīvajiem iznākumiem, īsti nezinot reālo situāciju. Man svarīga ir vecmāšu asociācija, kurā uzzinu daudzu kolēģu pieredzi un arī pati esmu dalījusies savā pieredzē (Ilze).

Vecmāte Anna, kas arī strādā kā mājdzemdību vecmāte, uzsver, ka mājdzemdību vecmātes viena bez otras nevar. Notiek dalīšanās pieredze, atbalsta meklējums. Vecmātes vienmēr piezvana viena otrai, izstāsta situāciju, izsaka savu viedokli, lai zinātu un būtu drošas, ka viss kartībā, ka viņas kolēģe arī šādā situācijā rīkotos tāpat. Svarīgi ir just atbalstu vienai no otras (Anna).

            Vecmātes darbu ietekmē arī tas, kādā vidē viņa ir uzsākusi savu darbu un ar ko kopā strādājusi, no kā mācījusies.

No visiem, kas nāk ceļā, tu paņemt to labāko. Man paveicās, ka tiku praksē nodaļā, kurā uzsvars tiek likts uz individuālu attieksmi gan pret sievieti, gan savstarpēji – starp vecmātēm.  Iemācījos nebaidies darboties un strādāt, paradīt sevi, uzņemties atbildību, rīkoties pašai, negaidot rīkojumus. Šobrīd manā nodaļā ir vecmātes, kas baidās uzņemties atbildību, visu pilnībā uztic ārstam (Santa).

 Sievietes sagatavotība dzemdībām

Pētījuma dalībnieces, daloties pieredzē, pierāda, ka joprojām arī stacionārā var būt sievietes vadītas dzemdības. Vecmātes mēģina strādāt ar sievieti, uzklausīt viņas vēlmes un vīziju par dzemdībām. Taču, kaut gan šāds uz sievietei vērsts aprūpes modelis paliek ar vien populārāks, tomēr arī pašām sievietēm būtu jāuzņemas lielāka atbildība.

            Es atbildību dalu ar sievieti. Visā valstī ir topošo vecāku nodarbības, kur tevi sagatavo dzemdībām. Vislabāk ir iet kopā ar partneri, arī vientuļās sievietes parasti sameklē kādu, ko ņemt līdzi, ja nav otras puses vai tā atsākas. Tas ir tavs process, vecmāte nevar katru dienu katrai sievietei stāstīt vienu un to pastu, sievietei pašai ir jāsagatavojas dzemdībām. ir sievietes, kas nāk ar apziņu, ka viņai ir bail,  tāpēc labāk neko nezināt. Bet es dzemdībās nevarēšu tev visu stāstīt,  tu tāpat neko nedzirdēsi, kamēr sāp – tā rodas tie pārpratumi. Tas ko sievietei izstāsta grūtniecības laikā, tas ir jāapstrādā, jāizdomā, tas nosēžas zemapziņā. Tās, kas nāk ar vīriem – tās ir tavas dzemdības, jūsu bērns, ne mans, jūsu intīmais process. Es ka profesionālis palīdzēšu pieņemt,  klausīšos toņus, skatīšos, lai viss iet kā vajag, bet tas emocionālais ir jājūt jums pašiem. Jūs jau nesaucāt mani klāt, kad jūs viņu ieņēmāt. Esat kopā, atrodiet viens otru –  tur sākas ģimene (Anna).

Ja sieviete ir izglītota, apzinās šo procesu, kas ar viņu notiek dzemdībās, arī vecmātei ir vieglāk pievērsties pašam fizioloģiskajam procesam, sekot līdzi notiekošajam – grūtnieces, kas izgājušas kursus, sagatavojušās dzemdībām, pašas smuki elpo, pašas vada savas dzemdības, kontrolē situāciju, bet vecmāte tikai nokoriģē un palīdz, kad nepieciešams (Santa). Vecmāte Anna dalās arī ar situāciju, kad tieši tas, ka pati sieviete bija pārliecināta par savām dzemdībām, ietekmēja notikumu gaitu.

Sievietei bija atkārotas dzemdības, gribēja mājās dzemdēt un tam ļoti gatavojās. Pēkšņi sāk kristies toņi, bet ūdeņi veseli, 7cm atvērums. Bērns nav gājis uz leju, negribas sagaidīt neko sliktu, neriskēju, un braucām uz slimnīcu. Protams, šajā gadījuma gan sieviete, gan es apzinos medikamentu vajadzību, taču, kad ārsts gribēja epiziotomiju, es nepareizi izdarīju  – es iejautājos, ka varbūt nevajag? Bērns smuki nāca, atkārtotas dzemdības. Bet tad uz mani sāka bļaut, ko es iedomājos, vajadzētu mani sūtīt ārā – visi tajā brīdī bija pret mani. Bet tad sieviete piecēlās: „Klusu! Tās ir manas dzemdības, ko es gribēšu, tas šeit būs!”  Un visi uzreiz apklusa, jo sievietei ir jāiestājas par sevi (Anna).

Vecmātes uzsver, ka sievietēm būtu jāapzinās savas tiesības un jāzina arī tas, ka tas ir viņu bērns, viņu dzemdības, kuras notiek stacionārā tāpēc, lai vajadzības gadījumā varētu saņemt palīdzību. Ja sieviete ir izglītota, arī vecmātei ir vieglāk izstāstīt procesu un manipulāciju vajadzību. Un, ja sieviete ir pārliecināta par savu nostāju, vecmāte spēs vieglāk komunicēt arī ar ārstu.

Noteikti nostāšos sievietes pusē un pieklājīgi centīšos pārliecināt ārstu, ka šeit viss noris labi, un varbūt varam gaidīt, ka īsti neredzu vajadzību steidzināt procesu, īpaši, ja tā ir sievietes vēlme. Pēc tam, kad ārsts aizies, ierādīšu pozīcijas, kas varētu palīdzēt virzīt procesu uz priekšu dabīgi, centīšos būt mierīga un izturēties tā, lai sievietei nebūtu jājūt ārsta attieksme vai mūsu ar ārsta savstarpēja uzskatu dažādība (Ilze).

Tāpat arī, ja sieviete grib zināt, kas notiek ar viņu, vecmāte var pārliecināti pastāstīt par kādas manipulācijas nepieciešamību, apzinoties, ka sieviete sapratīs. Medicīnas darbinieks paskaidro kas ir kas – kas ir tas, kam nevajadzētu būt šajā situācijā, un kas ir jādara, ali situāciju uzlabotu. Un neviena mamma nepretosies. Bet pēc tam ir tā patīkamā sajūta, ka nebūs savstarpējs negatīvisms, jo visu jau izstāstīja.  Nevar prasīt no viena, jo otrs neko nezina. Cilvēcību… Ir jau, protams, gadījumi, kad cilvēki mēģina, un ir kas neatbild ar to, un tas ir žēl (Anna).

Ja sieviete ir ieinteresēta savās dzemdībās, viņai var rasties arī vairāk jautājumu, bet tie, savukārt, ļauj izvairīties no negatīvisma pēc dzemdībām un pārmetumiem aprūpes personālam, ka kaut kas netika darīts, kā viņa būtu vēlējusies, pat, ja vēlme pirms tam nav bijusi izteikta. Lai sieviete apzinātos savu lēmumu sekas, vecmātes tomēr atzīst, ka šādos gadījumos informē sievieti.

Izskaidrošu manipulācijas nepieciešamību, sekas – kas var notikt, ja sieviete manipulācijai nepiekrīt un kas – ja piekrīt. Atkarībā no tā, cik man pašai pieņemama vai akūta liksies šīs manipulācijas veikšanas nozīmība – vai nu tiešām aktīvi centīšos pārliecināt viņu (nevis iebiedējot, bet cenšoties panākt, lai sieviete izprot situāciju), vai arī centīšos pārliecināt ārstu, ka varbūt varam nedaudz pagaidīt ar šo manipulāciju, ja tā ir atliekama. Ja sieviete atsakās no manipulācijas, kā rezultātā tiešām varētu rasties nopietni sarežģījumi, noteikti prasīšu parakstu, lai nodrošinātos pret nevēlamām sekām (Ilze).

Vecmāte Anna norāda arī uz to, ka sievietes, kas nav izgājušas apmācības, neko parasti arī nejautā, un medicīnas darbinieki to var izmantot sev par labu – pasteidzināt dzemdības, kad tas vajadzīgs, vai veikt kādu rutīnas manipulāciju.  Tad, kad atradīsies kāda sieviete, kas iesniegs sūdzību cilvēktiesību birojā, ka tika pārkāptas viņas cilvēka tiesības, jo cilvēktiesībās ir rakstīts, ka nedrīkst neko iedurt, iedod nevienu medikamentu, nepaskaidrojot tā iedarbību – tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Bet kamēr ļaujas, tikmēr arī darīs tā (Anna). Latvijas Republikas „Pacientu tiesību likumā” ir teikts, ka pacientam ir tiesības saņemt no ārstējošā ārsta informāciju par savu veselības stāvokli, tajā skaitā par slimības diagnozi, ārstēšanas, izmeklēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un sekām, arī slimības radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem, profilakses iespējām, kā arī tiesības pēc ārstniecības ietvaros veiktas izmeklēšanas un ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās saņemt informāciju par ārstniecības rezultātiem, par iepriekš neparedzētu iznākumu un tā iemesliem.

Darba specifika dzemdību nodaļā

Vecmātēm, kas strādā lielajos dzemdību centros, maiņas laikā bieži jāatbild par vairākām dzemdībām, kas arī ietekmē darba stilu un specifiku. Stacionārs ir vieta, kur ir vadlīnijas, normas, noteikumi, nereti steiga, un pazaudēt individuālu attieksmi pret klientu ir ļoti viegli. Visvieglāk ir strādāt naktī, kad pārsvarā neviens bez vajadzības netraucē, neveiklas ir „maiņas stundas”, kad daži vēlas „pabeigt”, citi atkal „novilkt” procesu (Ilze). Kā atzīmē Ilze, vēlme pabeigt procesu nostājās pret jebkādu iespējamību procesam notikt fizioloģiski, ja vien procesa steidzināšana nenotiek palīdzot sievietei dzemdībās ar pozu maiņu, atbalstu, kas var paātrināt dzemdības. Taču, ja sievietei šis process jau notiktu dabīgi, tad viņa būtu ieņēmusi sev ērtāko pozu un nekāda pasteidzināšana nebūtu iespējama.

Liels atbalsts saspringtās situācijās vecmātēm ir dzemdētāju līdzpaņemtās personas, kas atvieglo darbu un  vecmāte vai koncentrēties uz savu pienākumu izpildi kvalitatīvāk, sevišķi, ja vienlaicīgi jāaprūpē vairākas sievietes dzemdībās.

Visa šī te sistēma, kurā vecmātei ir daudz dzemdību diennaktī, visas sievietes uz maiņām jāpaskata, jāsakārto dokumentācija, – vajag visam paspēt izsekot līdzi. Man patīk dūlu darbs –  vecmāte ir cilvēks, ja man ir dūla, man ir vieglāk, es labāk varu izdarīt savu tehnisko darbu, bet to runāšanu un nepārtraukto kopā būšanu, ko es nevaru nodrošināt šādā situācijā, izdara dūla. Vecmāte nav pārcilvēks, es nespēju būt klāt visu laiku, tāpēc ir vajadzīga sievietes pašizglītošanās,  partneru palīdzība, dūlas atbalsts, kas ļoti atvieglo dzemdību darbu. Manī paliek vairāk resursu, lai varu profesionālāk strādāt, darīt savu darbu, iet tālāk pie nākošajām, lai nav tā, ka es zaudēju modrību (Anna).

Par to, ka stacionāros notiek uzmanības dalīšana un tas var traucēt strādāt ar pilnu atdevi, vecmātes ir vienprātīgas, arī par klātesamību dzemdībās un tās nepieciešamību.

            Ir iespējams, ja dotajā momentā esi atbildīgs par vienu sievieti, bet arī tad ir jārēķinās, ka jāved dokumentācija u.c. Uzskatu, ka nepārtraukta klātbūtne dzemdībās nav nepieciešama, jo ir abpusēji nogurdinoša (izņemot, ja sieviete uzstāj, ka viņai tas ir svarīgi, tāpēc labi to noskaidrot), tas, ka vecmāte ir klāt ar pārtraukumiem arī dod „skatu no malas”, jo nemitīgi atrodoties vienā telpā ir grūti palikt objektīvam arī par to, kā norisinās process. Tomēr domāju, ka vecmātei būtu jābūt līdzās pietiekami daudz, ne tikai pierakstot toņus vai ieskrienot ik pa stundai. Tas jājūt katrā gadījumā individuāli, zelta vidusceļš, man šķiet, vislabākais. To vislabāk noskaidrot, jautājot pašai sievietei – vai drīkstu iziet, būšu tad un tad….vai vēlaties, lai esmu ar jums ilgāk utml.  Nereti nav iespējams būt ar sievieti tik daudz, cik būtu optimāli, jo paralēli notiek vairākas dzemdības, kā arī gadījumos, ja ir dežūra + līguma dzemdības. Arī pārgurums dara savu – mazais atalgojums un daudzu darba vietu apvienošana rada lielu nogurumu, tāpēc ir reizes, kad esi vienkārši pārguris un nevari veikt darbu ar vislielāko atdevi.

Protams, ka ne vienmēr sanāk veltīt tik daudz uzmanības, cik katrai sievietei nepieciešams, tomēr , cik vien tas manos spēkos, cenšos katru sievieti pieņemt ar visām viņas vēlmēm, vajadzībām un īpatnībām. Protams, nereti nākas šo uzmanību dalīt starp vairākām dzemdētājām, tāpēc man laba iespēja šķiet vecmāšu – studentes, kuras pārsvarā godprātīgi un atbildīgi pilda „līdzās būt” funkciju, kas dzemdībām ir ļoti svarīgi! Visoptimālākais variants dzemdībās būtu 1:1. Tādēļ vien man patīk līguma dzemdības, ka ir iespējams fokusēties uz 1 sievieti (ģimeni), nevis dalīt savu uzmanību uz visām pusēm (Ilze).

Nepārtraukta kopā būšana ar sievieti liedz viņai pašai koncentrēties uz sevi un pilnībā piedzīvot šo procesu. Būt vecmātei nozīmē asistēt sievietei dzemdībās, bet ļaut šo procesu izdzīvot pašai, palīdzot virzīt dzemdības pēc iespējas fizioloģiskākā gultnē.

Medicīniskās manipulācijas dzemdībās

Arī atkarībā no sievietes vēlmēm un vajadzībām, dzemdības tiek organizētas tā, lai sieviete būtu ar tām apmierināta, kas ne vienmēr saskan ar vecmātes skatījumu uz to, kā tam vajadzētu notikt – izvērtējot, kad iesaistīties un kad ne, nereti tas nozīmē arī ne tikai atrunāt ārstu no iejaukšanās procesā, bet arī sniegt sievietei informāciju par kādas manipulācijas nepieciešamību. Vecmātēm sava darbā ir jāizvērtē, kad iesaistīties aktīvi un kad ne notiekošajā. Vecmātes uzdevums nav tikai uzturēt dzemdības normālas, bet arī snieg sievietei tādu aprūpi, kādu viņa vēlas.

Viena no mūsdienās arvien populārākajam manipulācijām dzemdībās ir epidurālā anestēzija (E.A.). Vecmātei ir jāizvērtē un nereti arī jāizskaidro tās darbības princips, jo nereti sievietes par to iepriekš nav interesējušās, bet dzemdību vājuma brīdī to pieprasa.

Vienmēr sākumā aprunājos, izstāstu visas citas atsāpināšanas iespējas (duša, pozas, citas relaksācijas tehnikas, domāšanas spēks u.c.), parasti cenšos pierunāt, lai pamēģina visu šo – un tad, ja jūt, ka tiešām nu nemaz, nemaz nevar – tad lai saka. Tomēr ir atsevišķas reizes, kad intuitīvi jūtu, ka šai sievietei E.A. nāktu par labu – gadījumos, ja ir pats sākums, bet sieviete jau absolūti „ nevar savākties” vai arī jūtams, ka trūkst atbalsts, ko viena pati nespēšu sniegt, jo paralēli norit vairākas dzemdības utml (Ilze).

Šāda pati situācija ir arī izvērtējot, vai ir nepieciešama dzemdību stimulācija, lai izvairītos no ķeizargrieziena, vai, piemēram, instrumentālām dzemdībām. Vienmēr pēc gadījumiem, kad iznākums nav tāds, kā vēlētos, piemēram, bērns nonāk intensīvajā aprūpē, ikkatrs, kurš piedalījies dzemdībās domā, ko varēja darīt savādāk, varbūt arī rezultāts būtu bijis cits. Nereti šādas pārdomas ir arī gadījumos, kad dzemdības beidzas ar S.C.  – par ātru uzsākta stimulācija/par vēlu uzsākta stimulācija, augļu ūdeņu pāragra atvēršana, ārstu bailes par bērna lielumu (beigās izrādās, ka nebija liels) un tamlīdzīgi. Pie asiņošanām parasti ir doma – kas to izsauca, ko varbūt palaidu garām… (Ilze).

Vecmāte Santa uzsver, ka strādājot dzemdības ar E.A. svarīgi ir, lai komanda būtu profesionāļi – lai ārsts mācētu pareizi uzlikt un nokoriģēt devu, lai tā neietekmētu dzemdību darbību, un vecmāte mācētu strādāt ar sievieti – lai dzemdības noritētu ne tikai bez sāpēm, bet arī pietiekami intensīvi un nebūtu nepieciešamība pēc papildus iejaukšanās – venozās sistēmas vai, pie dzemdību darbības apstāšanās, ķeizargrieziens.

Epidurālā anestēzija – ir jāskatās, kā sieviete jūtas dzemdību laika. Ja es jūtu, ka līdz finišam ir 5, 6h un sāpes kļūst lielākas, stiprākas, man nav ar viņu vairs kontakts, viņa grib iet mājas, ar vīru vairs nerunā, nevar atslābināties… Man vajag, lai ar pacientu ir kontakts un viss smuki iet uz priekšu, un, manuprāt, tad var palīdzēt ar anestēziju. Vai, piemēram, ja dzemdes kakls ir ļoti stingrs, muskulis ir spēcīgs, un dzemdības neiet uz priekšu. Mēs nodaļā, neatkarīgi no sievietes, uzliekam epidurālo – tas viss ir pieļaujams, es to atbalstu (Santa).

Iejaukšanos nepieciešamību vecmātes saista ar laiku. Laiks prasa pacietību un lielāku uzmanību, taču ir svarīgi ļaut dzemdībām pēc iespējas ilgāk noritēt dabiski, taču, protams, normas robežās, lai netiktu nodarīts pāri mātei un bērnam. Tāpat var būt situācijas, kad nepieciešama kāda manipulācija, lai dzemdības tālāk varētu noritēt dabiski. Taču visas vecmātes pilnībā neatbalsta epiziotomijas izpildi rutīnā.

Sieviete bija maza auguma, liels vēders, pirmās dzemdības. ka zirneklītis-  kājas, rokas garas, un bērns paliels… Ir sajūta, ka ir jāgriež, bet es stāvu ar šķērēm un gaidu to mirkli, kad es saņemšos un to izdarīšu, man tik ļoti nepatīk tā skaņa… Bet es to neizdarīju. Bērns piedzima  4,5 kg, bez plīsumiem. Un es uzdevu sev jautājumu, kāpēc jāgriež? Tā ir audu elastība, kas katram ir pilnīgi individuāla. Kādai var pie 2,5 kg rasties plīsums… Kādas man ir tiesības izvērtēt? Man ir jāskatās, kā bērniņš nāk. Ja nāk, kāpēc man ir jāgriež?  Bet ja nenāk – ko dos mana griešana? Esmu atteikusies no epiziotomijas pilnībā. Versija par to, ka dzīst vieglāk nekā plīsumi – tās ir muļķības. Vieglāk ir sašūt, nevis labāk dzīst. Par ko mēs domājam – ārstu ērtību vai sievietes labklājību? (Anna)

 

Bez vajadzības dzemdību procesā neiejaucos un, ja tas ir vajadzīgs,  par to tiek runāts ar dzemdētāju. Reizēm ir nācies iebilst ārstam par epiziotomijass veikšanu. Pati to ārstam prasu tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (Katrīna)

Vecmātēm, kas ir strādājušas mazajās nodaļās un vairāk iekšēji ir orientētas uz individuālo aprūpi dzemdībās, arī ķeizargrieziens nav tas dzemdību iznākums, ko vēlētos redzēt savā praksē, sevišķi tas attiecas uz plānveida ķeizargriezieniem, kas nesaskan ar vecmāšu filozofiju – dzemdībām ir jānotiek tad, kad pats bērniņš un mamma tam ir gatava. Jo bērniņš varbūt vēl grib dzīvot mammas puncī. Labāk man patīk, ja kaut kas ir sācis jau notikt,  un tad, ja nepieciešams, veic ķeizargriezienu – mammas vai bērna interesēs (Marta). Martai ir svarīgi, lai sieviete dzemdētu normāli jeb dabiski – tad, kas to saka priekšā pašas organisms. Vecmāte vienmēr dara visu, lai pēc iespējas samazinātu ķeizargriezienu skaitu – stāsta par to māmiņu sagatavošanas kursos un izrunā to vienmēr ar savām grūtniecēm lekcijās. Taču viņa atzīst, ka paliek ar vien grūtāk izvairīties no tā, jo sievietes jau pašas sāk izvēlēties to, kā iespējamo dzemdību veidu. Ķeizargrieziens kādreiz tika uzskatīts par dzīvības glābšanas operāciju, šobrīd – normālu dzemdību iznākumu.

            Sievietei atkārtotas dzemdības, kas norit samērā lēni, bet tomēr progress ir atbilstošs, manā skatījumā nav nepieciešama augļa ūdens pūšļa atvēršana, bet sieviete ļoti lūdz, vai nevarētu atvērt ūdeņus, jo tad būšot ātrāk, arī 1. reizē tā ir bijis, tad paskaidroju, ka man peronīgi nešķiet, ka būtu tādas indikācijas, bet, ja viņa uzstāj, pasaucu ārstu un kopā tika lemts par augļa ūdens pūšļa pārduršanu (Ilze).

Tāda prakse, kā „sievietes slēpšana no nevajadzīgām manipulācijām”, parāda konfilktejošās filozofijas ar kādām strādā ārsti un vecmātes un uz dzemdībām ierodas sievietes. Tas gan nenozīmē pilnīgu izvairīšanos, bet laika un dzemdību posma izvērtēšanu: izvērtēt,  kurā dzemdību fāzē sieviete ir, uztvert dzemdību progresu, un izvērtēt nepieciešamību sievietei atrasties dzemdību nodaļā. Tieši ierašanās dzemdību nodaļā priekšlaicīgi ir viens no iemesliem, kāpēc pieaug dzemdību stimulācija, no kuras varētu izvairīties. Šajā ziņā nostrādā faktors, ka sieviete ir ieradusies un noskaņojusies dzemdēt, pat ja tam vēl īsti nav laiks.

Nodaļa no Anetes Baškevicas kvalifikācijas darba “Vecmātes loma normālu dzemdību saglabāšanai stacionārā”. Par izmantošanu citos resursos, lūgums atstāt komentāru ar norādi.