Lai spriestu par to, kas ir raksturojams ar vārdu salikumu „dabiskas dzemdības”, ir jāizvērtē vārda dabisks nozīme. Latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā vārds dabisks skaidrots kā dabas likumiem atbilstošs; dabas likumu nosacīts. Tāds, kas saskan ar lietu un parādību dabu, atbilst parastai, normālai notikumu attīstības gaitai; likumsakarīgs, normāls (Spektors, 2013). Vārda „dabisks” raksturošanai tiek izmantots termins „normāls”. Normāls – tāds, kas atbilst kam vispārpieņemtam, regulāram, izdevīgam (Spektors, 2013). Medicīnā šo terminu izmanto, raksturojot to, kas nav patoloģisks, ir dabisks, regulārs,  atbilstošs vispārpieņemtajām normām, funkcionējošs, tāds, kas notiek dabiski (Spektors, 2013).

Normālas dzemdības ir fizioloģisks process, ko raksturo dzemdes kontrakcijas, kuru rezultātā notiek dzemdes kakla atvēršanās, piedzimst bērns, placenta ar apvalkiem un nabassaite. Dzemdības sākas laikā no grūtniecības 37. līdz 42. nedēļai (Rezeberga, 2009).  PVO normālas dzemdības definē kā procesu ar spontānu sākumu, zemu risku dzemdību sākumā un dzemdību laikā, bērns piedzimst spontāni galviņas priekšguļā grūtniecības 37. līdz 42. nedēļā. Pēc dzemdībām jaundzimušā un mātes stāvoklis ir labs.

Vairākos pētījumos un klīniskajās analīzēs tiek uzsvērts, ka, lai gan sievietei ir bijušas vaginālas dzemdības bez operatīvas iejaukšanās, kā, piemēram, dzemdību stangu, venozās pieejas izveidošanas, viņas dzemdību procesā bieži ir citas iejaukšanās, kas nav saistāmas ar normālu dzemdību definīciju: dzemdību indukcija, epidurālā anestēzija, apvalku atslāņošana, augļūdeņu atvēršana, epiziotomija u.c. Definējumu normālām dzemdībām ir vieglāk atrast izmantojot to, kas to procesā „nav” vai „netiek izmantots”.  Grūtniecība un dzemdības ir uzskatāms par normālu dzīves pieredzi sievietei. Lielākā daļa sieviešu ir spējīgas iznēsāt grūtniecību, dzemdēt pašas un barot bērnu bez problēmām (Fawdry, 2003).

Informācija par iespējām un lēmumiem ir jābūt vismaz izrunātiem ar sievieti, lai varētu runāt par kāda konkrēta gadījuma dzemdībām un tās no sievietes skatījuma būtu definējamas kā „normālas dzemdības”. Tas sevī ietver dzemdību apstākļu un iespēju, iesaistīto personu, procedūru un lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar sievieti, izklāstu, virzot grūtnieci kā aprūpes procesa centrālo personu, kas savu dzemdību procesu vada sadarbība ar aprūpes sniedzējiem – vecmāti, dzemdību speciālistu, ārstu. Strādājot kopā ar sievieti šajā procesā, tiek respektētas viņas vēlmes un zināšanas, intuīcija par ķermeņa vajadzībām (Smulders, 2002).  Tā pat katras sievietes individualitāte un atšķirība iespējās neļauj pilnībā ierindot viņas normālo dzemdību, patoloģisko vai riska grupas dzemdību kategorijā (Fawdry,2003).

Klīnisko prakšu un lekciju laikā esmu sapratusi, ka katram cilvēkam individuāli – gan sievietēm, gan vecmātēm un ārstiem – ir savs viedoklis par to, kas definējams kā „normālas, dabiskas dzemdības”. Piemēram, dažiem kā dabiskas dzemdības un to iespējamība saistās tikai ar mājdzemdībām bez jebkādās iejaukšanās procesā, citas par normālām uzskata jebkādas dzemdības, kuru rezultāts ir veiksmīgs vai, ja sieviete vēlas epidurālo anestēziju, tās būs normālas dzemdības viņas dzemdību pieredzē. Termins „normāls” nav fiksēts jēdziens, tas nepārtraukti mainās un pielāgojas tam, kas šajā brīdī ir sociāli pieņemams (Dixon, 2003).