Nabassaites pārgriešana pirms ir piedzimusi placenta ir nozīmīga iejaukšanās cilvēka dzimšanas procesā. Pirms vispārējās anestēzijas parādīšanās 1900. gadu sākumā, nabassaiti pārgrieza ilgi pēc bērna piedzimšanas, un daudzas kultūras to vispār negrieza, ja vien bērns nebija dzimis priekšlaikus (vecmātes bija ievērojušas, ka priekšlaikus dzimušiem bērniem nabassaite  izdalīja šķidrumu, bet laicīgi dzimušajiem gandrīz nekad). Dažās kultūrās nabassaites nosiešana bija atbalstīta, citās tam nebija nozīmes, bet visas kultūras visā cilvēces vēsturē piekrita vienam – nabassaiti nedrīkst pārgriezt, kamēr tā nav beigusi pulsēt! Mūsu senči ticēja, ka bērns elpo caur šo saiti un tā viņam bija nepieciešama, līdz viņš pilnīgi patstāvīgi sāk elpot pats. Pēc pulsācijas apstāšanās to droši varēja nogriezt, taču dažas tautas nesēja līdzi kopā ar placentu, līdz tā pēc dažām dienām atdalījās pati. Neviens nekad nepieļāva iespēju to pārgriezt pirms tā bija beigusi pulsēt, balta, bez asinīm un acīmredzami nevajadzīga.

Anestēzijas parādīšanās to visu izmainīja. Un agra nabassaites noklemmēšana var tikt saistīta ar vispārējo anestēziju.

Ārsti sāka izmantot gāzes anestēziju dzemdībās un tikai tad sāka pētīt tās ietekmi uz veselību – primāri hemorāģijām un aknu bojājumiem. Bet pirmo augļa blakusefekti bija ļoti pamanāmi – jaundzimušie pēc dzimšanas neizdarīja pirmās ieelpas paši. Viņa piedzima ar labu sirdsdarbību, bet ar pazeminātu elpošanas refleksu. Bērnus pēc dzimšanas drenē un atsūc gļotas, pēc tam tiek rupji stimulēti, lai ievilktu pirmo elpu.  Stimulācija notika bērnu turot aiz kājām un noperot. Bērns sāka raudāt vai arī vispār apstājās viņa spēja elpot. Jaundzimušā respiratorā sistēma arī bija pakļauta mātes anestēzijai un tas varēja aizņemt vairākas minūtes līdz bērna nenobriedušais organisms atguvās no šīs ietekmes. Bet, lai atbrīvotos no šī efekta, cik ātri vien varēja, vajadzēja atbrīvot zīdaini no mātes asinsrites – nabassaites, caur ko viņš saņēma anestēziju. Un ar to aizsākās dzemdību rutīna, kurā uzreiz pēc piedzimšanas tika noklemmēta nabassaite.

Ārsti uztraucās par to, kā tas ietekmē bērnu, taču tas bija svarīgi, lai glābtu bērna dzīvību no bīstamās anestēzijas. Risks atraut zīdaini no placentārā dzīvības-uzturētāja un vēl jo vairāk no viņa asins piegādātāja bija tā vērts, lai izvairītos no papildus pakļaušanas medikamentiem.

Ir pagājis gadsimts kopš šī aizsākuma un pilnā anestēzija vairs netiek pielietota vairāk kā 40 gadus, bet joprojām turpinās agrīna nabassaites pārgriešana.  Katrai paaudzei tas ir bijis izaicinājums. Daudz pētījumu par nabassaiti tika veikti 1930. gados, atjaunoti pētījumi 1960. gados un papildināti 1980. gados („LeBoyer dzemdniecība” – metode vieglākai dzimšanai ar blāvu apgaismojumu, klusu vidi, vēlu nabassaites klemmēšanu un zīdaiņa vannošanu pēc dzimšanas, lai atgūtos no dzemdību izraisītajiem blakusefektiem). Daudzi ārsti vēlējās pievienoties Leboyer plānam, bet viņus vajadzēja pārliecināt, ka vēlāka nabassaites pārgriešana ir droša, jo agrīnā klemmēšana bija jau kā rutīna, kas veikta vairākas dekādes.

Visas analīzes, ko uzskatīja par normālām, tika veiktas agri atdalītiem bērniem, tāpēc liela daļa ārstu bija aizdomīgi par savādākām normām. Viņi uzskatīja, ka bērni ar novēlotu nabassaites pārgriešanu ir saņēmuši par daudz asiņu, nevis, ka agrīnie, ir saņēmuši mazāk nekā vajadzētu.  Šīs „papildus asinis” cēla jaundzimušo hematokrīta līmeni virs iepriekšējām normām; bērniem tika diagnosticēta policitemija, kas izsauca patoloģisko dzelti, kas lika atkal atgriezties pie agrīnas klemmēšanas. Šī ir apļveida argumentācija, bet tās ir grūti izdzēst no prāta.

Tā ir, ka bērnam ar novēlotu nabassaites klemmēšanu ir augstāks hematokrīta līmenis un dažiem var tehniski parādīties policitēmija, bet tas ir kā rezultāts nepareizi uzstādīties normas līmeņiem. Tas nav tas pats, kas patoloģiska policitēmija, kas var izsaukt cirkulējošo un respiratoro kolapsu. Šiem zīdaiņiem ir paaugstināts hematokrīta daudzums, bet tas izlīdzinās ar lielāku cirkulējošo asiņu daudzumu. Tas nozīmē, ka bērnam nav lielāks risks saslimt ar dzelteno slimību.

Par laimi šobrīd ir lieliski pētījumu veikti, kas pierāda, ka novēlota nabassaites pārgriešana ir droša un par šo tēmu nevajadzētu būt vairāk jautājumiem.