Es – Anete, topošā dūla, jaunā vecmāte, Dakteris Klauns, teātra improvizātore, meitene, kas radoši izpauž sevi fotogrāfijā un mīl turēt rokās arī otu, cilvēks, kam patīk organizēt un visu sakārtot, bet ne savā istabā…

Šobrīd mērķis ir iegūt vairāk zināšanu, pilnveidot savu spējas un iespējas iegrimt tajā skaistajā dzīves mirklī, ko piedzīvojusi esmu vērojot no malas –  Bērniņa laišanu pasaulē. Taču būt klāt otram – tas ir tik skaisti! Un, kaut gan man savas dzemdību pieredzes nebija, es tomēr apzinājos, ka varu būt klāt un sniegt savu atbalstu. Kaut vai šādi – daloties ar informāciju.

Šobrīd esmu piedzīvojusi burvīgas mājdzemdības un dalos ar to, kā man pašai iet,  ko izdzīvoju kopā ar savu mazo.

Pirmais mēnesis

Pārlasot pēc uzrakstītā, redzu, ka daudz visādu problēmu un negatīvā. Kopumā, mums iet labi, man ir pats foršākais mans zaķītis pasaulē, daudz smaidu un mīļuma, neizmērojama mīlestība un prieks. Bet šo uzrakstīto es rakstu, lai sakārotu gan savas domas, lai atcerētos nākamajās reizēs, ar ko saskāros un ko nākamreiz darīt savādāk, kā arī vēlāk atrastu laiku par visām šīm lietām palasīt vairāk, papētīt un izglītot sevi. Pavisam noteikti, kad mazā jaunkundze paaugsies, pirmais, ko darīšu – apmeklēšu zīdīšanas konsultanta kursus un noteikti pameklēšu vēl vairāk informācijas un problēmu risinājumus/pieredzes.

Pēc skaistajām dzemdībām vēl pāris nedēļas dzīvoju uz „viss ir tik skaisti un lieliski” viļņa, taču paralēli tam pārdzīvoju arī par to, ka mazā jaunkundze nepieņemas svarā. Tagad ir mēnesis pagājis un arī svars smuki ņemas klāt, bet nebija un joprojām nav viegli…

Pirmajā naktī pēc dzemdībām biju pārsteigta no rīta ieraugot, ka visa krūts ir zilumos – mazā tik sparīgi zīda, ka viņai bija vienalga, kur tieši atrodas krūts gals. Arī es, nogurusi pēc dzemdībām, iemigu un pat nepamanīju – liels bija no rīta pārsteigums. Bet tas likās tik mīlīgi – mazais, mīļais dzīvnieciņš. Viss likās labi, ēda bieži un ilgi, bet pēc zaudētajiem 11% no dzimšanas svara, atpakaļ to iegūt tik ātri neizdevās. Divas nedēļas vecmāte un ģimenes ārste nāca regulāri mazo svērt un pārbaudīt, svars pamazām kāpa, bet, kad trešajā nedēļā svars atkal bija nokrities, daktere ieteica aizbraukt uz slimnīcu un iedeva mums nosūtījumu. Braukt vai nebraukt it kā bija manā ziņā. Trīs nedēļas baroju mazo tikai ar krūti – likās, ka piens pietiek, arī saņem krūti viņa pareizi, tikai ļoti miegaina pie krūts, ko nevarētu teikt par brīžiem, kad nebaroju. Nebija ne raudulīga, ne apātiska –  gulēja maz, vēroja pasauli. Likās, ka vienīgie brīži, kad viņa guļ, ir pie krūts. Un naktī – jā, naktī gulēja smuki, ik pa divās stundiņām ēdot un paņemot vienu garāku pauzīti, tā starp pulksten 22 un 2.  Par to, kas ir problēma, man nebija ne jausmas. Piens pirmajās nedēļas tecēt tecēja – ja pēc nepilnām divām stundām nebija barota, tad visa apakšveļa bija slapja, pa nakti turēju dvieli uz krūtīm. Bet svars nepieauga un pirms dodos uz slimnīcu, pēc ārsta ieteikuma, izmēģināju pēc barošanas iedot maisījumu. Sākumā mēģināju ar karotīti, bet tā kā viņa iemiga pēc ēšanas pie krūts un uzmodināt man viņu nesanāca, iedevu pudelīti. Pirmajās reizēs (īstenībā arī šobrīd dažreiz) baroju un raudāju. Diezgan smagi, esot pārliecinātai par to, ka labākais un vienīgais, ko Tavam bērniņam vajag ir mammas piens, barot ar pudelīti maisījumu, kura sastāvā vēl izlasi, ka ir palmu eļļa (nu tagad salasījos, ka tā ir normas robežās un ir nepieciešama..(?))…  Un tas tomēr ļoti ietekmēja arī piena rašanos. Un, pēc pāris dienām, jūtot, ka esmu sausa,  kaut gan svars nedaudz bija nācis klāt, devāmies uz slimnīcu.

Slimnīcā divas ar pusi stundas gaidīju rindā – sākumā neatliekamajā palīdzībā, vēlāk gaidot konsultāciju pie pediatra. Pie uzņemšanas daktere pajautā, kā mums ir gājis, kas par problēmu, norāda uz lielu mēli, piemin kaut ko par vairogdziedzera saslimšanās un nosūta uz nodaļu. Bija pienācis piektdienas vakars un mēs iestājāmies jaundzimušo nodaļā. Ļoti pārdzīvojot šo situāciju, visu vēl pasliktina aizrādījums, lai nestaigāju pa nodaļu ar bērnu un atstāju viņu istabā, kamēr man parāda kas ir kur un kāda nodaļā sistēma. Bet vai es varu atstāt raudošu bērnu gultā un mēģināt koncentrēties uz to, ko man stāsta  – cikos jāsaņem maisījuma pudele, kur ir virtuve un duša? Palikām divatā istabiņā un pēc brīža ienāk māsiņa, paņem manu mazo un aizved uz analīžu kabinetu. Vienkārši paņem bērnu. Un pēc brīža atnes raudošu. Vai tad jaunākajās regulās nav rakstīts, ka vecākiem ir tiesības piedalīties procedūrās? Bet man bija tāds besis, ka nespēju neko iebilst. Vēlāk atnāca apgaitas daktere, pateica, ka jābaro ar krūti un pēc tam jādod maisījums, lai kopā būtu izēsti 70ml 3h laikā pēc slimnīcas grafika – plkst 00, 3,6,9,12,15,18,21 utt. Iepazīstināja ar kontrolsvēršanu, iedeva lapu, kur jānorāda apēstais un pamperos atstātais. Tā mēs tur palikām vienas – par to, kas mūs sagaida, ne vārda. Pēc pirmās ēšanas, paskatos, ka no krūts izzīsti vien 10-15ml, eju pēc pudelītes. No tās mazā smuki paēd un aizmieg, es gan palieku nomodā un ļauju vaļu asarām. Grūta pirmā nakts. Un arī nākamais rīts. Pie mums ienāk daktere nākamās dienas pēcpusdienā, pārbauda svaru – ir drusku klāt, paskatās avotiņus, paklausās sirsniņu – „jūsu uzdevums tagad ir turpināt barot un vērot”. Un tālāk? Izrādās, ārstu no kura var saņemt vairāk informācijas, piešķir tikai darba dienās. Tad nu arī analīžu rezultātus uzzinājām tikai pirmdienas rītā – viss esot kārtībā. Pa brīvdienām, kurās varētu teikt, ka pašai piens pazuda vispār, svarā pieņēmāmies un arī grafikam pielāgojāmies. Ar krūts barošanu negāja – katru reizi veicot kontrolsvēršanu, cik tad ir apēsts, pavisam skumji palika. Apkārtējie mierina, ka galvenais, lai ēd vispār un pieņemas svarā, un mūs laiž mājās. Ar tādu domu arī sevi nomierināju, bet vienalga palūdzu zīdīšanas konsultanti. Sarunā ar viņu, sapratu, ka gribu barot pati – iedomājoties, ka priekšā ir vasara, gribēsies iet ārā, braukt dabā, baudīt pasauli un atsākt socializēšanos ar citiem cilvēkiem, doma par to, ka visu laiku jārēķinās ar to, ka būs vajadzīga vieta un laiks, lai sagatavotu pudelīti.. nē, to es negribēju. Pārrunājot to, kā mums līdz šim veicies, nospriedām, ka problēma bijusi tajā, ka mazā drusku slinko un ir apmierināta ar mazumiņu. Pazīž, aizmieg, kaut ko ir dabūjusi, lai nebūtu jāraud no izsalkuma, bet vairāk spēka aktīvai ēšanai nav.  Tāpēc arī krūtīs piens ražojas maz. Meitene parāda, kā vajadzētu šajā gadījumā rīkoties – katru reizi, kā jaunkundze iemieg pie krūts, ņemt to ārā no mutes, celt opā, likt uz pleca un modināt augšā. Tāpat, ja neaktīvi zīž, krūti mazliet saspiest. Ir pienākusi ēdienreize un mēs to arī izmēģinām – mazā protestē, raud… Man tiek ieteikts, viņu raudošu pie krūts nelikt, lai pašūpinu, nomierinu cita veidā. Tā mēs 40 min cīnāmies un rezultātā 40ml arī apēsti. Mazā pārgurusi, noraudājusies, man arī vairs spēka nav un iedodam atlikušos 40ml maisījuma. Konsultante palīdz sastādīt tādu kā grafiku, kā mājās pāriet atpakaļ uz ekskluzīvo krūts barošanu (3 dienas 7x dienā krūts + 60ml maisījuma; naktī tikai krūts; tad pamazām ik pa 2-3 dienām vienu ēdienreizi nomainīt uz krūts+30ml maisījuma; pakāpeniski vēlāk maisījumu tādā pašā veidā ņemt vispār nost). Izskatās labi, prieks arī par to, ka viņa apstiprina, ka nav jēgas mazo modināt naktī, ja viņa guļ – ja paliek nemierīgāka, iedot krūti, nevis skriet taisīt pudeli. Arī mums piešķirtā ārste ir ļoti jauka un pretimnākoša, apstiprina, ka viss būs kārtībā, ir drusku jāpastrādā un laidīs mūs mājās.

Nu jau esam nedēļu mājās. Vēl neesmu pārgājusi uz 30ml nevienā ēdienreizē. Pirmās naktis mājās arī gulēja, paēda drusku no krūts un tad ap plkst. 6 ēda kārtīgi. Diena arī ar to sākās, jo pēc ēšanas miedziņš vairs nenāk, starp rīta ēdienreizēm nosveramies un nu jau ir 4 kg (piedzima 3650, nokritās līdz 3240).  Pa dienu un naktī mēģinu kāda brīdī arī pieniņu atslaukt, tad sanāk 1 /2 vai 1 maisījuma deva tiek aizvietota ar atslaukto pienu, bet diemžēl, lai kā es censtos, dzertu ķimeņu tējas, liktu pie krūts, mīļotos, dzīvotos pa pliko, vairāk par 40ml no abām krūtīm (kopā!!) atslaukt neizdodas. Arī viņa joprojām vienā ēdienreizē izzīž vien 20ml un paliek dusmīga un raudulīga, dažas reizes esmu pamocījusi mūs abas tā kārtīgi (tā kā slimnīcā kopā ar konsultanti), bet maz ir žēl viņas un arī pašai tam nav spēka. Pāris pēdējās naktis arī ar krūti vien nepietiek, prasa vēl. Brīžiem šķiet, ka, kamēr viņa zīž vienu pusi, no otras viss iztek un paliek dvielītī, jo piedāvājot to pēc tam, ātri vien raujas nost, raud, ņem atkal, pazīž, atkal raud. Jāpiebilst, ka jūtu, ka arvien nelabprātāk viņa vispār zīž – raujas nost un čīkst. Tāpat arī no vienas krūts viņa ir gandrīz atteikusies vispār. Vēl mums ieteica pēc ēšanas pašai atslaukt, cik var, bet tas izdodas reti – biežāk pēc ēšanas pusnaktī vai ēšanas ap sešiem (tad arī izdodas tos 40ml dabūt, pa dienu parasti vairāk par 20 nekā). Nesanāk to darīt regulāri, jo pēc ēšanas viņa tagad neguļ un viena ir gatava dzīvoties reti. Mums jāstaigā apkārt, jārunājas, jāspēlējas, jāpavingro un tad pamazām jāiemieg (rokās vai guļot viņai cieši blakus) – bet tad ir pagājusi jau 1,5h, drīz nāk nākamā ēšana un, ja atslaucu, tad uz to krūtīs pavisam maz un pienu strūklā neizdodas dabūt ne mirkli – tek mazas pilītes, ar ko viņa atkal nav apmierināta.

Tā mēs cīnāmies. Šobrīd ir jāsaprot, kā rīkoties tālāk un ko man darīt, ko es gribu un ko es varu.

Turpināt šādi un cerēt, ka piens pamazām parādīsies vairāk, lielākā strūklā, lai viņa kārtīgi paēstu pirms maisījuma piedāvāšanas? Šajā situācijā arī jāsaprot, kā rīkoties  un saorganizēt to visu tā, lai tas nav tik haotiski.

Ķerties klāt tai metodei ar modināšanu, piespiest izēst konkrētu daudzumu katrā ēdienreizē – tas prasīs daudz laika un pacietības, daudz spēka, es jau tagad zinu, ka mans garastāvoklis būs drūms (tās būs negulētas naktis un pa dienu arī nekam citam laiks nepaliks), bet būs arī prieks, ja pamazām tas strādās un vēl lielāks prieks, ja izdosies līdz galam pāriet atpakaļ uz krūts barošanu –bet cik daudz laika un pacietības tas prasīs un vai tas ir tā vērts ( ja ņem vērā, ka pirmās nedēļas baroju tikai ar krūti, bet vienalga kaut kas tur nestrādāja – kāda ir garantija, ka tas strādās tagad) ? Mājās arī to noteikti neatbalstīs apkārtējie – un es saprotu viņus, man pašai grūti noskatīties, ja viņa raud. Zinu arī, ja es nolemšu un saņemšos, man pietiks spēka, bet, ja es centīšos un neizodies, vilšanās būs vēl lielāka.

Atteikties no saviem ideāliem un ļauties tam, kas jau pamazam notiek – pāriet tikai uz maisījumu. Vai paslēpties no pasaules un gulēt visu dienu pie krūts, maisījumu nemaz nepiedāvājot un cerot, ka pietiks un daba visu sakārtos.

Nu tad jau redzēs, kā man ies. Katrā gadījumā, man ir vēl divas iespējas, ar kuru palīdzību varu šo saprast un sakārtot. Dienā, kad man bija pēdējā vecmātes pēcdzemdību mājvizīte, man radās iespēja saņemt PEP mammas palīdzību (pep.lv) un atbalstu. Šobrīd ir sanākusi tikai viena tikšanās, bet tā bija jauka, izrunājāmies par svara zušanu, savu pārliecību par to, vai bērna tēvam būt vai nebūt (šajā brīdī visu esmu atstājusi viņa paša ziņā – esmu atvērta jebkādam variantam, kā viņš grib vai negrib uzturēt komunikāciju ar mazo), dzemdībām un vēl šo to. Šonedēļ tiksimies un man būs iespēja praktiski atkārot hendlingu un siešanu slingā, kā arī ceru, ka pārrunājot mazuļa barošanu, pašai taps skaidrāks, ko es gribu un ko varu.

Otra iespēja – palūgt vēlreiz zīdīšanas konsultanta palīdzību. Lai iedrošina, parāda, paskaidro, varbūt pameklē vēl kādu risinājumu.

Pirmajā nedēļā pēc dzemdībām mēģināju iet arī pastaigā ar ratiem. Tieši bija saulainais pavasaris, bet mums neizdevās. Mazā ļoti ratos raudāja – varbūt tāpēc, ka mums vispār tās pirmās nedēļas pagāja tikai pa rokām un pie krūts, un ratos vienai nepatika, varbūt tas bija saistīts ar to, ka izsalkums bija visu laiku, bet vienīgā iespēja to ignorēt, bija esot manā tuvumā, varbūt vienkārši nebija vēl laiks tam. Nesanāca nekāda pastaiga, labi, ja 5min  -pa vārtiņiem ārā un atpakaļ. Arī otrajā nedēļa tas neizdevās –izgājām ārā uz 10 minūtēm pasauļoties rokās esot. Atrisinot ēšanas problēmas, arī iešana ārā atrisinājās. Tagad ejam pastaigās, jo pauzes starp ēšanām ir garākas. Bet vienalga – vairums mazuļu ratos guļ, bet ne manējā. Iemieg uz dažām minūtēm, bet pārējo laiku pavada vērojot apkārt notiekošo. Pēc nepilnas stundas jau paliek nemierīga, mums ir jādodas uz māju pusi.

Vēl viena aktuālā lieta  – knupītis. Biju pārliecināta, ka iztiksim bez tā. Kad no ģimenes puses pēc kādas raudāšanas reizes nāca ieteikums pamēģināt iedot knupīti, biju laimīga, ka viņa to grūda ārā. Dažos sava vājuma brīžos pati iedevu, bet arī diezgan nesekmīgi. Tā viņš vienmēr blakus kaut kur bija, bet parasti, ja mazā sāka raudāt, pieliku pie krūts un viņa aizmiga.  Bet pamazām pārejot pēcdzemdību hormonu radītajai enerģijai, pašai mazliet vajadzēja laiku sev – kaut ieiet dušā, sakārot istabu; uzradās arī palīgi, kas bija gatavi paauklēt, bet neatņemama nomierināšanas sastāvdaļa bija knupis. Un tagad tas ir blakus vienmēr. Pati jau arī automātiski ķeros tam klāt, ja mazā parāda neapmierinātību ar kaut ko. Principā vajadzētu izmēģināt visu citu vispirms. Mierinu sevi ar domu, ka ar nākamo bērnu šitās mazās kļūdas nepieļaušu. Ar knupi ir vēl viena problēma – mazajai ir liela mēle, mute ir visu laiku vaļā un tā parādās starp lūpiņām. Sākot aktīvāk knupi sūkāt, tā ir lielāka un spēcīgāka – knupis visu laiku krīt laukā – tas bieži ir jāpietur, jo, ja izkrīt, arī nav labi.

Mums ir arī ieteikums (tās pašas mēles dēļ) apmeklēt mikrologopēdu. To, kas būtu jādara, man jau pastāstīja draudzene, kas arī ir logopēde, bet īsti neredzu, kā tas darbojas, un varbūt konsultācija pie mikrologopēda apstiprinās manu pārliecību, ka viss ir kārtībā un nav tam jāpievērš uzmanība. Vēl gan neesmu pierakstījusies.

Šonedēļ mums būs vizīte pie ģimenes ārste – jānomērās (mums gan tagad pašiem mājās arī ir bēbīšu svari, lai pakontrolētu svara dinamiku sirdsmieram), jāpārbauda, vai tas, kas mums ir mutē (balts aplikums uz mēles) ir piena sēne, kā ar to cīnīties, jāsaņem nosūtījums uz tuberkulozes vakcīnu un tā…

Un mazliet par sevi. Gadu pirms paliku stāvoklī, ievēroju stingru diētu, apmeklēju zāli un ļoti ievērojami notievēju. Līdz normālam svaram vēl bija ko tiekties, bet vienalga. Grūtniecības laikā svara pieaugums bija 20kg. Uzreiz pēc dzemdībām tas bija par 10kg mazāks, pirmo pāris nedēļu laikā zaudēju vēl 5. Tagad atkal tas sāk nākt klāt. Lai tā nebūtu, vajadzētu atteikties atkal no visiem ogļhidrātus un taukus saturošajiem produktiem – graudaugiem, augļiem un saldumiem, pārejot tikai uz olbaltumvielām (gaļa, zivis un vājpiena produkti) un dārzeņiem. Cik tas ir veselīgi un cik vērtīgs ir piens, ja es turpinu barot mazo pati?

Pagaidām turpinu izmantot to laiku, ko mazā pavada ratos, lai ietu raitā solī garās pastaigās. Ir dienas, kad rezultāts ir labāks, ir dienas, kad vairāk par 3,5km laikapstākļu un slinkuma dēļ noiet neizdodas, bet mērķis ir un labs palīgs atskaitēm ir endomondo.com. Tāpat pēc pāris nedēļām pievienošos kādai pēcdzemdību vingrošanas grupai pie Līgas (paradizesdarzs.blogspot.lv) vai kur citur. Jāsaprot, kur un kā ir ērtāk nokļūt. Jāatsāk aktīvāks dzīvesveids, jāmēģina vairāk socializēties, lai neieslīgtu mājās pavisam.

Pirmajā mēnesī jāsaka milzīgs paldies joprojām vecmātei Mārai Griezei par lielu palīdzību pirmajās dienās pēcdzemdību vizītēs, savai māsai Šarlotei (atbrauc, palīdz, aizved, atbalsta un galvenais nemēģina pārliecināt par citu viedokli, bet vienkārši atbalsta), protams, arī mammai un tētim (par mūsu abu lutināšanu),  Dr. Streiķei no BKUS un arī gādīgajai Amēlijas ģimenes ārstei S. Puļķei un viņas māsiņai. Arī Līgai par zvanu un Pep mammas piedāvāšanu, Guntai par saņemtajiem zvaniem (milzīgs prieks vienmēr parunāties), un citiem draudziņiem, kas dzīvo līdzi.

Otrais mēnesis.

Šis mēnesis paskrēja ļoti ātri. Diezgan daudz pabūts ārpus mājas – bijām Botāniskajā dārza paskatīties kā zied acālijas, pastaigas laikā pusdienu pauzītē pie draudzenes Santas, arī vairāk ciemojāmies pie vecmammas un divas reizes bijām laukos Sunākstē  – vienu no tām reizēm ar nakšņošanu tur.

Šis pavasaris būs pirmais, ko būšu ieraudzījusi pa īstam. Katru dienu ejot pastaigāties patiešām ieraugi kā daba mostas, kā uzzied koki un puķes. Skaisti. Mēs ļoti daudz staigājam tagad ar ratiem – izejam uzreiz pēc kādas no ēdienreizēm un tad kādu pus otru stundu staigājam. Būs izstaigāta katra rajona iela – Bieriņi, Mārupe, Āgenskalns, rajons ap Spici, tagad pamazām iekarojam Torņkalnu. Izrādās Rīga ir tik maziņa. Likās, ka šie attālumi ir lielāki, bet nekā. Viss aptuveni 3km rādiusā. Aprīlī nostaigāti 130km.  Šis ir labs treniņš sev, mērķis ir arī katru mēnesi nostaigāt arvien vairāk. Un arī mazā daudz laika pavada ārā, svaigā gaisā. Šādi kopā staigājot jūtos labāk, nekā izstumjot ratus ārā, iemidzinot un atstājot guļot dārzā. Īstenībā, šis nemaz tā nestrādā. Vien dažas reizes, un abas tās bija laukos (vienā gadījumā tepat Mārupē pie vecmāmiņas, otrā – Sunākstē), kad izdevās iemidzināt gandrīz nemaz neesot kustībā un atstājot nogulēt pusdienslaiku ratos. Pēc pastaigas tās ir maksimums 10 minūtes mājās, ko izdodas iegūt – visbiežāk tās tiek izmantotas, lai es paspētu pārģērbties un pagatavot maisījumu.

Par ēšanu. Nekur tālāk neesmu tikusi. Šobrīd 5 reizes dienā pieniņu atslaucu (vairāk vienkārši neizdodas laika dēļ) – un tad sanāk divas nepilnas porcijas dienā (190-240ml d/n). Pierakstu laikus un daudzumu, lai paskatītos no malas, kā tad tas izskatās. Un, diemžēl, ja starp atslaukšanas reizēm ir pagājušas 2 stundas un tās notiek biežāk, tad es vienkārši dabonu mazāku porciju tajā reizē, bet kopējo dienas ml skaitu tas nepalielina. Vairāk (virs 220ml) izdodas dabūt tad, kad divas reizes ir bijušas nakts stundās līdz plkst 7 no rīta. Bet godīgi – nākamā diena ir norakstāma. Mazā tagad 2-3x naktī (piemēram, vakarā ap 21, tad 1 naktī, 4 naktī un no rīta ap 7). Sanāk mosties pie pirmās rosības, pagatavot maisījumu un tad 30-40min turēt pudelīti – Amēlija ļoti lēni ēd. Arī atslaukšana man neiet tik ātri  – tas ir 20minūtes. Tad nakts sanāk tāda negulēta – klāt jau nāk arī laiks, ko pavadu pudelītes un sūknīti mazgājot un sagatavojot nākamajai reizei. Būtu redzams rezultāts, ka izdosies palielināt piena daudzumu, noteikti atrastu arī spēku naktī pielikt vienu reizi klāt un, iespējams, ieguldīt naudu elektriskajā sūknī, lai vairāk laika paliek mazajai. Tad vismaz viena roka brīva un var paspēlēties. Pie krūts es pielieku reti. Nav tā, ka viņa būtu atteikusies pilnībā, viņa joprojām māk paņemt pareizi, tikai ir tā raušanās nost un raudāšana. Brīžiem liekas, ka nav pacietības, ja piens tek pa pilītei, bet citreiz redzu, ka strūkla ir liela – tad raud un rīstās, spļauj ārā. Pāris reizes tagad PEP mammas ierosināta, esmu ļāvusi viņai izraudāties un iemigt man rokās.  Bet pēc tam tā likšana pie krūts tāpat beidzas ar raudāšanu un ir pagājis pārāk ilgs laiks starp ēdienreizēm, lai ļautu raudāt līdz iemieg. Par sajūtām, ko piedzīvoju es tajā brīdī – nevarēju toreiz atbildēt. Trauksme tā nav, dusmas vai aizvainojums arī nē. Man ir žēl mazās, ka viņai jāraud, un skumji un sāpīgi pašai, ka tā tas notiek. Jau jūtos zaudējusi ko ļoti īpašu, nerunājot par brīvību, ko dod barošana ar krūti, sevišķi tagad vasarā, kad var doties pie dabas,  nedomājot par to, kur es dabūšu karsto ūdeni, kur varēšu izmazgāt pudelītes un kurā brīdī paspēšu vēl atslaukt savu pieniņu.

Vēl par mēģinājumiem likt pie krūts – pamēģināju pirms tam drusku atslaukt un pielikt. Nedaudz veiksmīgāk – pacietīgāk zīda,  nerīstījās un nespļaudījās, bet, šķiet, neko daudz neizēda –jo nebija jau ko.  Ja piens rodas arī zīžot – tad tas nestrādā manā gadījumā. Vispār nesaprotu kā tas var būt, ka brīžiem jāstaigā ar slapju apakšveļu, bet izslaukt var tik maz. Vai citā reizē šķiet, ka vispār nav jēgas ķerties pie pumpja – sausums. Neiet kopā ar nevienu teoriju, kas dzirdēta un lasīta. Neatrodu problēmas cēloni.  Bet atmest ar roku tam nevaru – es sev nepiedošu, jo ja nu kāda brīdī kaut kas mainās un izdodas? Pacietība.  Bet ir ļoti grūti – iekšēja cīņa. Šo mēnesi es sev apsolu vēl turpināt šādi – arī 200ml mammas piena ir labāk nekā nekas. Un tad es domāšu, ko darīt tālāk. Lai gan ir jau tikai divas iespējas – turpināt barot jaukti vai pāriet tikai uz maisījumu.  Man jau pietiktu ar to, ja izdotos atslaukt kaut gandrīz pilnu porciju, ko uzreiz nākamajā ēdienreizē mazajai iedot, nevis krāt pa 20-40ml.

Šomēnes bijām uz trijām dienām laukos. Tur nav diez ko piemēroti apstākļi pagaidām dzīvošanai ar zīdaini, bet braucām tādēļ, lai palīdzētu tos radīt, lai vasarā gan tur varētu dzīvoties. Braucu kopā ar māsas ģimeni un viņas mazo. Jau izbraukšana uz sataisīšanās bija jautra – netikuši ārā no Rīgas, jau bija pienākušas ēdienreizes abiem mazajiem, karsto ūdeni meklēju Narvesenā, barojām stāvēdami benzīntankā, māsas mazais izdomāja arī nokārtoties pa lielo, bet tuvumā neviena pārtinamā telpa nav – turpat mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa… Likās tā jautri – gandrīz kā filmās rāda, kur papucīši atstāti ar mazajiem vieni un parādīts, cik grūti tikt galā. Pasmējāmies un devāmies tālāk. Laikapstākļi neiepriecināja un pirmajā vakarā nepameta doma, ka varbūt nevajadzēja braukt – Amēlija tomēr maziņa, telpas nav no siltākajām un kārtīgākajām, āra dzīvoties nesanāk, pirms gulētiešanas viņa tāda satrauksies – pirmo reizi citā mājā un priekšā vēl viena nakts… Bet izdzīvojām to, nākamajās dienās jau vairāk dzīvojāmies pa āru, mazā saldi čučēja pusdienlaikus, nosauļojāmies drusku un skats uz visu jau pozitīvāks.  Tikai stulbi, ja Tev laukos beidzas maisījums – stress diezgan liels, tuvākajā veikalā maisījumu nav, sanāca plānot mājās došanos ātrāku un atkal taisīt ēšanas pauzi ielas malā.

Svarā Amēlija pieņemas labi. Piedzimām 3650g, nokritāmies līdz 3240g, pirmajā mēnesī 4180, otrajā – 5200g. Salīdzinot ar brālēnu, maza ir daudz mierīgāka, runā ļoti maz un klusiņām – vairāk tas izklausās pēc klusas stenēšanas, bet tik mīlīgi! Diezgan aktīvi darbojas ar savām rociņām, tās nopēta un tad liek pie mutes. Bet nevis bāž roku mutē, bet aplaiza. Viņa visu aplaiza. Nolieku uz vēdera, lai pavingro, bet mazajai interesantāk liekas aplaizīt virsmu uz kā guļ. Un mums ir sava rotaļa – bučošanās. Es iedodu buču viņai uz vaidziņa, pierītes, galvas, un pēc tam pielieku savu vaigu viņas mutei – un tad ir kārtīga slapjā buča mammai uz vaiga. Dažreiz jau pati pat pastiepj zodu uz priekšu, lai ātrāk varētu pagaršot mammas vaigu.

Un kā mums iet vannā! Vannā lielākajā daļā gadījumu patīk iet, bet problēma sākas tad, kad Amēlija saprot, ka tas ir ūdens, kuru arī gribas izbaudīt ar mēli. Sajūtot manu slapjo roku pie sejas, mēle tiek izbāzta un sākas „laizīšana”. Un tad, kad saprotam, ka ūdens ir visapkārt – tiek ņemtas palīgā rokas, kājas – viss, lai apmestos otrādi uz vēdera ūdenī un varētu ūdeni lakt. Jā, lakt – kā sunītis ticis pie ūdens bļodas. Nemaz nebaidās, ka ūdens saiet acīs, ausīs, degunā, mutē – galvenais ir šis process. Un, ja es neļauju, tad paliek dusmīga un viss vannošanās prieks ir vējā. Turot pie krūtīm uz vēdera ūdenī, mazā atsperas ar kājām pret vannas dibenu, ceļ dupsi gaisā, lai galva kristu uz leju tuvāk ūdens virsmai – smieklīgi, bet reizēm ir grūti paspēt nomazgāties. Kaut ko tādu es pati redzu pirmo reizi. Neizdodas arī youtube atrast, kā tas izskatās. Būs jānofilmē pašai. :)

Tagad ir sācies tas siltais laiks, kad nevar saprast, kā mazo ģērbt. Cepuri es nelieku ratos –retos gadījumos, kad vējš ir baigi liels, bet principā jau ratu kulbā tas neiekļūt. Cepure viņai nepatīk. Man pašai arī nekad nav paticis nēsāt cepures. Saķērām mazliet iesnas, bet skatos, ka māsas mazais arī tās saķēris, kaut gan tiek ģērbts krietni siltāk.  Gaidu to mirkli, kad varēs iet ārā tajās pašās drēbēs, ar kurām pa istabu dzīvojamies.

Par gulēšanu – mājās vislabāk pačučēt mammai klēpī vai padusē kopā ar mammu. Un tad ir miers. Istabā guļot, tad vajag knupi, kurš krīt laukā, un man tāpat sanāk visu laiku sēdēt blakus un pieskatīt, lai tas neizkrīt, citādi neizdodas iemigt. Vieglāk ir paņemt blakus padusē, iemigt bez tā un pagulēt kopā. Arī naktī dažreiz, kad viņa ir paēdusi pirms miega pilnu porciju (šobrīd tie ir 150ml) un sāk rosīties pēc nepilnām divām stundām – paņemt piespiežu sev klāt, samīļoju un mēs noguļam vēl dažas stundas. Ideālā gadījumā pat līdz sešām stundām. Neesmu vēl pamodusies ne reizi un konstatējusi, ka guļu uz rociņas viņai, kājas vai kā savādāk apgrūtinu elpošanu. Un arī es iekrītu dziļajā miegā. Bet ir kaut kas, kas neļauj uzgulties virsū. Tāpat kā ir kaut kas, kas ļauj uzreiz pamosties pie mazākās bērniņa rosības. Es nedzirdu telefonu, kurā dažreiz naktī atnāk kāda ziņa, nedzirdu arī vairs rīta rosību brāļa istabā, kā tas bija grūtniecības laikā – bet vienmēr dzirdu mazo dūdiņu. Un man tā ir vieglāk – ja viņa ir blakus. Varbūt tas ir arī tāpēc, ka gulta nav jādala ar trešo. Un vietas pietiek arī tad, ja kopā paliek pa karstu vai gribas mazliet nost vienai no otras.

Trešais.

Trešais mēnesis paskrēja ātri un mierīgi. Tā sākuma nosvinējām Māmiņdienu. Tas likās tā īpaši – pirmo reizi Tevi sveic šajos svētkos. Pirmā māmiņdiena. Arī no Amēlijas man bija dāvaniņa – naktī ļoti ilgi un mierīgi gulēja, bet pa dienu uzvedās kā eņģelītis. Mēneša pirmajā pusē ļoti izteikti mazā prasījās pēc tuvības  – guļot vienmēr vajadzēja piespiesties klāt, čučēja slingā, prasījās pa rociņām. Vispār šī mēneša laikā viņa gulēja vairāk kā divos pirmajos. Miedziņš bija ilgāks un, šķiet, ka arī biežāks. Atgulēja negulēto. Mēneša beigās atkal otrādi – tagad gultā labāk iemieg, ja nolieku drusku tālāk (bet pietiekami tuvu, lai būtu kaut kāds ķermeniskais kontakts, piemēram, rociņās sadevušās esam). Varbūt tas tāpēc, ka līdz ar saulīti, istabā ir siltāks un kopā paliek par karstu. Tagad arī guļ tikai īsajā bodī (un ar mūsu segu, protams).  Knupis ir palicis par neatņemamu sastāvdaļu pirms iemigšanas, labprāt gan piedāvātu iemigt pie krūts, bet tas vispār vairs nestrādā – viņa vienkārši atsakās. Iemigšanai gan pa dienu, gan naktī vislabāk strādā – knupītis mutē un blakus „piena lupatiņa”. Tas ir autiņš, ar ko noslauku muti barošanas laikā. Un vislabāk strādā, ja tas ir jau vairākas reizes lietots un ir savilcies ar piena un maisījuma smaržu. Ar to arī patīk rotaļāties. Un vienmēr ir smaidiņš, ja tas tiek iedots. Tā ir arī pirmā rotaļa – uzlieku viņai uz sejas un spēlējam ku-kū. Tagad autiņš vienmēr ir blakus.

Svarā ir pieņēmusies par kilogramu, iztiepusies ļoti, kaut gan vēl mērīties nebijām, bet jūtu pēc drēbītēm. Šomēnes pirmās drēbītes jau nolikām nost – vairs neder. Arī rāpulīši, kas vilkti pirmajā dzīves mēnesī, nu kļuvuši par īsbiksēm. Prieks, ka mazais aug, bet tas laiks tik ātri paskrien – jau tagad viņa vairs nav tas mazais kunkulītis, kas bija pirmajās dienās – tik bezpalīdzīgs un mazs. Jaunkundze tagad jau sāk parādīt raksturu – man ir ļoti paveicies. Tiešām, tā jau laikam ir, katrai mammai piedzimst tāds mazulītis, kādu viņai vajag.

Trešajā mēnesī ļoti daudz staigājām – 136km noieti. Izbaudīju visu, kas dabā ziedēja – skaisti ir pamanīt kā koki sāk plaukt un kā tie nozied, bet to vietā sāk citi. Tagad ceriņi vēl zied, bet vietām jau būs noziedējuši.

Vannā iet ir forši. Mums nav tāds īsti veiksmīgs vannas paliknis, nesader ar vanniņu. Sanāk ļoti daudz no ķermeņa ārpus vannas, kas ierobežo to kustību brīvību. Tāpēc vannoju bez, vannu iekārtoju mazliet slīpi virs izlietnē, tā ka galvgalī ir sekls. Galviņu neturu, bet lieku vienkārši, lai balstās pret vannas dibenu. Kājas tad ir dziļu ūdenī, pieturu pie dupša, lai neslīd dziļumā. Un mazā pilnīgi laimīga – spārdās, priecājas, šļakstās. Nemaz neuztraucas, ja saiet ūdens acīs vai drusku mutē – izbauda procesu uz visiem 100%. Paliekot arvien siltākam, bieži ļauju dzīvoties ar pliku dupsi – tas arī ir veids, kā paildzināt laiku, ko viņa pavada uz grīdas. Kad sāk čīkstēt, atliek novilkt bikses un tad vēl 10-20min ir gatava paspēlēties. Pagaidām nekādu interesi par velšanos neizrāda. Ja labi grib, pārliekot vienu kāju pār otru, tad sagrupējas un apveļas, bet uz vēdera dzīvoties nepatīk. Smaga ta galva, pacīnās, bet ātri nogurst. Nezinu, cik pareizi, bet lieku viņu uz sava vēdera – vēders pret vēderu. Tad gan ceļ galvu, jo kājas sanāk drusku zemāk, viņa sanāk tā mazliet slīpi. Tur galvu, skatās acīs un smej. Tad viņa izskatās man pēc maza rūķēna – vaidziņi noslīd uz leju, smaids, un tādas nedaudz atļukušas austiņas… mans mīlulītis.

Dienā, kad palika tieši 3 mēneši – Amēlija sāka pēkšņi runāties savā valodā izteiktāk. Līdz šim bija tikai tāds čikstošs eeeee un pāris klusu citu skaņu. Tagad vienā dienā parādījās skaļš Aiii un ihhh. Zinu, ka citi mazie runājas jau daudz vairāk šajā vecumā, bet es neuztraucos, jo ar viņu runājos visu laiku, stāstu ko daru, kā man iet un to, cik ļoti viņu mīlu.  Un nerunāšanas iemesls nav tāpēc, ka dzīvojam klusumā.

Zīdīšana. Nu jau to vairs nevar saukt par zīdīšanu, bet bērniņa barošanu. Pārsvarā tas bija maisījums un 200ml mammas piena no pudelītes. Bet piens palika ar vien mazāk un izskatās, ka savā 3 mēnešu dzimšanas dienā Amēlija pēdejo reizi dabūja mammas piena porciju. Skumji. Bet, rekur ir no kkm.lv izrakstītās lietas, ko var darīt. Es sev varu atzīties, ka esmu darījusi daudz un pārmetumiem nevajadzētu būt. Bet ir. Jo kādā brīdī kaut ko varēju darīt citādi. Piemēram, sazvanīt Sandru un iedomāties par SNS. Kad to pamēģināju (tagad 3 meneša beigās) – bija par vēlu. Pie krūts neizdevās pielikt.

1. Centieties pēc iespējas labāk pielikt bērnu pie krūts – izmēģināju dažādas pozas, sakumā liku tiešām bieži, BET necīnījos varbūt pietiekoši tad, kad bija jau pieradums pie pudeles. Es vienkārši nespēju izturēt to raudāšanu un pati palikt mierīga. Ja būtu kāds vienmēr sēdējis blakus un atbalstījis, varbūt būtu veiksmīgs iznākums.
2. Ja bērns vairs pats neēd, lietojiet krūts saspiešanu, lai palielinātu piena plūsmu. Spiedu un spaidīju. Nekā.
3. Pamēģiniet lietot siera amoliņa (Trigonella foenum-graecum) vai laimes (benedikta) dzelkšņa (Cnicus benedictus) tējas.Dzēru speciālo māmiņu tēju un vārīju arī vienkārši ķimeņu tēju. Dzēru daudz,  jo man tiešām garšoja. Sevišķi ķimeņu tēja ar pienu (uzvāra ūdeni, ieber ķimenes un pavāra vēl). Dzēru silti un aukstu.
4. Piena maisījumu labāk ievadīt ar palīgierīcēm, nevis pudelītēm, špricēm, krūzītēm vai pirksta barošanas ceļā. Pirmo reizi maisījumu devu ar karotīti, bet tas bija nesekmīgi, jo vienmēr priekšā bija izbāzta mēle un viss vienkārši iztecēja. Tad pāris reizes ar pudelīti, kad nokļuvām slimnīcā un citas iespējas mums nemaz netika piedāvātas. Tagad izmēģināju Medela SNS sistēmu, bet mazā krūti jau vairs neņēma.
5. Lietoju arī Apilax un placentas preparātus.

Nākamreiz man izdosies. Un es mēģināšu vēl cītīgāk.

Pēdējā mammas piena pudelīte, kas sakrāta divu dienu laikā.Bet te mēs. Un ir tik jauki, kad atļaujos vienkārši neko nedarīt un ļaut pagulēt sev klēpī. Dažreiz, kad Amēlija ir iemigusi, mēģinot viņu nolikt gulēt gultā, lai pati kaut ko padarītu, pieķeru sevi pie domas – ko tad es padarīšu? Traukus varēs nomazgāt arī vēlāk un internets nekur nepazudīs. :)

Ceturtais.

Pēc ikmēneša ģimenes ārsta apmeklējuma saņemu norādījumus, ka mazajai ir attīstības aizture – vajadzēja jau gulēt uz sāniem, mēģināt velties, ko viņa nedarīja. Palasot gan man pieejamo informāciju un vecās lekcijas, nesaskatu neko tamlīdzīgu, bet kaut kāds besītis par ģimenes ārstu piekasību ir – vēl jau tas, ka 10 reizes vizītes laikā atkārto, ka jābūt tālāk noliktām mantiņām, lai bērnam ir interese velties, neticēdama, ka man uz grīdas jau ir diezgan plašs rotaļu laukums – kā nekā bieži ciemos brauc brālēns, kas ir par pāris mēnešiem vecāks un temperamenta ziņā ļoti pretējs – nepārtrauktā kustībā un viņam visu vajag pačamdīt, iebāzt mutē, aizmest, paņemt nākamo, kamēr Amēlija tikai uz to visu noraugās, sūkādama savas rociņas.

Braucām dzīvoties uz laukiem, kur svaigā gaisā mazie var dzīvoties ar plikiem dupšiem, baudīt lauku svaigo gaisu un iemēģināt piepūšamo baseinu. Tajā ielejam dažus centimetrus ūdens un mazie ar lielu prieku paplunčājas. Vienu dienu atcerējos, ka mamma no pēcdzemdību vingrošanas  teica, ka Āgenskalnā ved savu mazo uz zīdaiņa peldināšanu vannā. Sameklēju, sazvanīju fizioterapeiti  – vispirms sarunājām konsultāciju. Un tajā pašā dienā, 20. jūnijā, Amēlija pēkšņi uz paklāja netipiski sāk kunkstēt un elst – mēģina apvelties. Līdz pusei tiek un piepalīdzot viegli ir uz vēdera. Redz ko nozīmē, kad sajūt, ka mamma uztraucas. Pāris dienas velāk arī pati apvēlās manā gultā man nemaz nemanot.

Pati fizioterapeite – lieliska. Iveta no Muguras Veselības centra. Apstiprināja, ka viss ir kārtībā ar attīstību, uzrakstīja ģimenes ārstei ziņu, ka nav par ko satraukties un dūdiņa ļoti labi visu pamazām mācās. Mani mazliet satrauca, ka Amēlijai visu laiku roka mutē – mantas viņa tā nebāž, bet pirkstus sūkā. Nevis īkšķi, bet visus – iebāž mutē izstieptu plaukstu un grauž. Zobi it kā vēl nenāk. Arī tam saņēmu atbildi, ka labi vien ir, tiek ļoti trenēta runas muskulatūra. Pati peldēšana arī mazajai patika. Tur kādas 15min uz fizioterapeites rokām viņa tiek peldināta burbuļvannā, izdarīti dažādi vingrojumi un viņa tik labi pēc tam aizmiga!

Bijām arī uz vakcināciju. Man nav tā nostāja nevienā pusē tik stingra, lai es atliktu tagad vakcinēt. Vēl nostrādāja tas, ka nebaroju pati, manas imūnvielas viņa nesaņem, tāpēc nosliecos par labu vakcinājcijai. Saņēmusi abās kājās pa potei, mutē Rota vīrusa vakcīnu, viņa visu dienu vaidot nogulēja. Vaidēja un kunkstēja – skaļi paraudāja tikai pašā potēšanas brīdī, ātri izdevās nomierināt, bet tik žēl bija skatīties, kā mazā guļ un mokās. Nākamreiz padomāšu divreiz, vai tik mazu potēt, varbūt atlikšu uz gada vecumu. Vēl jau nosliecos par labu vakcinācijai, jo strādāju BKUS par Dr.Klaunu – šobrīd esmu atvaļinājumā, bet vēlāk atsākšu un man pašai būs saskare ar visu slimnīcas patogēno vidi.

Piektais un sestais

Uz festivālu ar bērnu. Piektajā mēnesī bijām uz Positivus. Par naktsmājām izvēlējamies netālu esošu viesu namu – tur palikām kopā ar ģimeni paplašināta lokā. Kaut gan tualete ārā, duša un virtuve citā ēkā, tomēr nekādu problēmu vai diskomforta. No rīta mierīgi atpūties, paēd brokastis un bez steigas dodies uz festivālu. Galvenais – neiespringt, ka gribas kaut ko obligāti redzēt, jo mazajam var būt citas domas. Pašā festivāla teritorijā pārvietojāmies ar ratiem. Tā kā laiciņš bija labs, nebija nekur dubļu un vispār nekādu problēmu. Brīžiem iesēju slingā, lai maza vairāk redz. Protams, mazajam bija austiņas līdzi (speciālās trokšņus slāpējamās austiņas) – tās vienmēr uz ausīm, kamēr esam pie skatuves, bet kā mazliet atvirzījāmies, tā ņēmu nost. Drusku nospiedās vaidziņi, un ap ausīm nospiedumi, bet maza īpaši neprotestēja, man vienkārši likās, ka vajag atpūsties. Vēl ar ausīm problēma tāda, ka guļot ratos (Amēlija vēl nesēž), mazais nevar pagriezt galvu. Ja bērns lielāks – sēž vai ja sien slingā, – ļoti ērti. Braucām mazliet agrāk prom, nepalikām uz pēdējiem vakara koncertiem, bet tas pat vairāk pašas dēļ, ne bērna, jo drusku lielāks nogurums ir nekā tad, ja dodies uz festivālu viens. Par barošanu. Es baroju ar pudelīti, ārā bija silts laiks, tāpēc līdzi bija Semper ražojuma gatavie piena maisījumi, kurus tik ielej pudelē un var dot arī istabas temperatūrā. Nekāda vaina. Līdzi bija arī termosā ūdens un piena pulveris – to izmantoju vakarpusē, kad palika vēsāks un gribējās ko siltu. Barot varēja ērti pie Nordea skatuves (estrāde), uz soliņiem vai atrast kādu brīvu krēslu ēdināšanas zonā vai kafejnīcās teritorijā. Vēl svarīgi – pie ieejas nekādu problēmu ar ratiem. Paskatījās, kas mums tur ir, bet nelika neko krāmēt ārā, droši varēja ienest arī bērniem biezenīšus, ūdeni un citas nepieciešamās lietas. Jāsaka, ļoti atsaucīgi! Netrūka arī smaidu no citiem apmeklētajiem, sevišķi ārzemniekiem, kas pat gribēja fotografēties kopā :) Arī naktī mazā mierīgi gulēja, nekas savādāks kā ikdienā, tāpēc nākamgad noteikti brauksim atkal.

Uzsāku piebarojumu. Jau piektajā mēnesī pamazām sāku iepazīstināt ar citām garšām. Tas pēc ģimenes ārsta aicinājuma. Arī informācija par piena maisījumu ir pretēja. Paši viņi saka, ka var bērnu barot tikai ar maisījumu līdz sešu mēnešu vecumam, tomēr norādītais daudzums piektajā, sestajā mēnesī ir 2-3 ēdienreizes dienā. Kā mazais var visu dienu izturēt, izdzēris vien pāris pudelītes? Nezinu. Piektajā mēnesī devu tikai visu pagaršot un pagrauzt gurķi, burkānu – tā gan vairāk tāda pasūkāšana sanāca. Iedevu arī pāris gatavos biezenīšus – plūmju un ķirbju. Plūmes garšoja, bet par citiem sajūsmā nebija. Par piebarojumu runājot – es principā biju pārliecināta zīdītāja un kā piebarojumu dot tikai eko/bio pašas gatavotu. Zīdīšana neizdevās un arī otrs plāns ne. Sākumā šo to vāriju un atkal palika bēdīgi, ka mazajai negaršoja manis gatavotais biezenis, bet labāk ēda to, kas burciņā. Sapratu, ka ar šito dūdiņu nevajag vispār vairs iespringt par ēšanu, un paļaujos, ka viņa pati zina, kas viņai ir labāks. Tagad, sestā meneša beigās, Amēlija jau ēd ļoti smuki trīs ēdienreizes ar ko citu, un 4-5 pudeles piena pa 170ml. No rīta ir putra (arī jau gatavā, ko aplej tik ar ūdeni), pusdienslaikā dārzeņi (pērku mūsējos Rūdolfus), bet vēlā pēcpusdienā kāds auglis (vislabāk patīk tie, kas ir mīsktajās paciņās un izsūcami). Protams, šad tad pagatavoju pati arī kaut ko. Nesmādēja brokoli ar burkāniem. Un no sešu mēnešu vecuma mums daktere teica, ka var dot skābpiena produktus, tad uztaisīju jau arī banānu, bezpiedevu jogurta un dārzā salasītu smiltsērkšķu smūtiju – tas arī garšoja – devu no snīpīškrūzes, izsūca tā ka prieks! Par barošanu – es izlēmu klausīt savu ģimenes ārstu. Viedokļu tik daudz apkārt, bet man pašai nesanāca pieturēties pie sava plāna, tad paļaujos uz vienu speciālistu, lai neapjuktu vēl citos viedokļos un “tā būtu pareizi” vai “mēs darījām tā”. Kad mazā iemācīsies sēdēt un būs kāds zobs, došu pašai ēst, mēģināšu pāriet uz bērna vadītu ēšanu. Varbūt.

Peldēšana. Divus mēnešus vienu reizi nedeļā tagad esmu vedusi Amēliju uz Muguras Veselības centru  Zīdaiņu peldināšanu pie fizioterapeites Ivetas. Nu mums ļoti patīk. Mazā izpeldas kārtīgi, vispār neliekas traucēta tad, kad viņu tur loka un vingrina ūdenī. Spēlējas ar savām rokām un bauda ūdens burbuļus un krāsainās gaismiņas.  Tagad vēl vienu reizi aiziesim, bet tad paskatīsimies kā ir Ķeizarmežā – peldēšana kopā ar mammām. Tur ir uz pusi lētāk. Bet vai forši? Tad jau redzēs.

Tagad Amēlijai ir pus gads. Nākamo pusi no pirmā viņa sāks ar 9kg un 67cm. Veļamies brīvi uz abiem sāniem. Atpakaļ tā īsti ne. Naktī patīk gulēt uz sāniem. Uz vēdera dzīvojoties nu jau riktīgi izstiepj rokas, ja sagribas, var pavirzīties uz sāniem, bet nedara to aktīvi, jo ir mazs slinkumiņš un īsti tās mantas neinteresē. Liela, mīļa meitene. Mammas vismīļākā.

Mums bija pus gada fotosesija pie  dūlas apmācībā – Julijas Krutovas-Aizpurietes. Ļoti iesaku iemūžināt ģimenes foto. Protams, ikdienā man top ļoti daudz bildes ar Amēliju, bet mūsu kopbildes aprobežojas ar selfijiem un dažām citu noķertām bildēm. Bet ir forši, ka albumā būs arī kāda īpašāka kopbilde. Un process ir visnotaļ jauks, ja ļaujies, nedomā par to, vai izskatīsies labi vai ne, bet vienkārši esi ar mazo. Iesaku!

Septītais un astotais

Ātri laiks skrien! Septītais un astotais mēnesis pagāja nemanot. Amēlija mācās rāpot, stabili sēž, iznāca pirmais zobs 25.oktobrī.

Bija nedēļa, kad mazajai vajadzēja visu darīt pašai, tajā skaitā arī ēšanu. Maz jau tika apēsts, bet vismaz viņai interesanti. Man karoti neļāva pat tuvumā mutei likt. Bērna vadīta ēšana. Bet man īsti tas nestrādā. Nezinu. Viņa apēd drusku un pēc 20min atkal prasa ēst. Siltus dārzeņus vairs piedāvāt nevaru, iedodu kādu auglīti – bet gabalu ēdienu met pa gaisu, izsalkumu pati neapmierina un ieraugot uz galda stāvošu pudeli (kaut vai tukšu!) ar visu savu ķermeni metas tai virsū. Sanāk, ka tā bērna vadītā ēšana mūs noveda vien pie tā, ka pudelīšu skaits ar piena maisījumu vai auzu tumi no 2x dienā atgriezās uz piecām.

No šīs metodes vienīgais, ko es paņemu tā pa īstam sev – ļauju viņai nogaršot visu. Ļoti interesēja mana tēta ēstā siļķe – nu kāpēc ne? Domāju, ka pagaršos un nepatiks, bet nekā – gribējās vel pasūkāt marinēto zivteli. Hm. Nu, nekādas vēdera reakcijas un citu izpausmju neredzēju – lai jau. Protams, tas viss ir degustēšanas līmenī.

Peldēt vairs neejam, jo esam pārvākušies uz citu rajonu un nesanāk pa ceļam. Bet atsākuši ikdiena garās pastaigas gan. Man patīk, var drusku atpūsties no mājas un arī nepārtrauktā ciešā kontakta ar mazo. Šobrīd mazliet šķiet, ka gribētos vairāk kā pus stundiņu (tik apmēram mani vecāki vakarā laika pavada ar viņu) laika sev. Kamēr viņa guļ, protams, arī ir laiciņš, bet galvā vienalga visu laiku ir apziņa – viņa tur guļ, man jāklausās, jābūt tuvumā. Bet, ja iedod kādam citam, tad var tā pavisam atslābt – zini, ja gribēs gulēt vai ēst dūdiņa, tad to pamanīs tas otrs cilvēks.

Vispār jau man ir superbēbītis. Ļauj gan satikties ar draudzenēm, gan izdarīt visu, kas darāms, ja ielieku ratos – sanāca pat pavadīt 5h ratos – neiebilda. Ik pa laikam paņēmu klēpī, samīļoju, pabaroju, bet labprāt sēdēja un skatījās pakārt, pačučēja utt. Tāpat mums nav nekādu lieko kašķu – galvenais, ir pievērst uzmanību. Tagad, mācoties rāpot, pa grīdu ņemas, bet ātri uznāk dusmas, sāk čīkstēt, laikam tāpēc, ka nesanāk tas, ko gribētos. Tad jāņem klēpī, jāpastaigā pa māju, jāpasēž kopā dīvānā. Sanāk jau tāda dancošana apkārt, bet tas ir tikai pirmais gadiņš, tāds mazs kunkulītis viņa nebūs vairs nekad, un citas lietas var pagaidīt. Pilnos astoņos mēnešos sveram 10kg un 260g, esam 72cm garas :)

Devītais un desmitais.

Mans mazais rūķēns ir iemācījies rāpot šajos mēnešos – desmitā mēneša sākumā. Ir iznācis otrs zobs   – devītā mēneša vidū. Pārējos gaidām.

Man ir milzīgs prieks, ka Amēlija rāpo. Viņa tagad daudz vairāk laika ir gatava pavadīt uz zemes. Sāk iepazīt visu dzīvokli. Mīļākā vieta mājā ir koridorā pie kurpēm. Kā suņuks grauž kurpes un sūkā metāla veidojumu grīdā, kas neļauj ārdurvīm sisties pret sienu – nu tāds kā apaļš rokturis uz flīzēm. Vispār jau viņai patīk metāls – gredzeni, auskari, rotas. Un vadi. Mantu mums ir daudz un dažādu, lieku ik pa laikam tās nost, pamainu, bet šobrīd vienīgās rotaļlietas, kas patiešām interesē, ir bumbas, knupīša piekariņš un vienas somas dekoratīvā pleca lence ar metāla un koka bumbuļiem. Par bumbām – tāds prieks, ja kāds ar viņu paspēlējas ar bumbu, paripina, pasper, padriblē. Mmm, tad spiedz no prieka un arī mēģina teikt “bu bum”. Vēl mēs atklājam, ka mums ļoti patīk jāšanas spēles. Ejam uz bēbīšu rītu Baložu ielā pie dūlas Līgas Giniborgas (iesaku!!), un tur rotaļas ar sēdēšanu klēpī un jāšanu – rikšiem, rikšiem, aulēkšiem, jāju jāju es ar zirgu! Nu aptuveni tā. Un mums tā patīk! Tagad jau pati sēžot klēpī, ja ir kur atsperties, var teikt,  ka lēkā. Un smejas. Prieks!

Par ēšanu. Šobrīd ir diezgan smukas ēšanas grafiks. No rīta puses, kamēr mēs vēl abas guļam, ir viena maisījuma pudele (visbiežāk laika posma no 5 līdz 7). Tad, kad mostamies, Amēlija paēd putru. Pērku mazajiem domātās nesaldinātās. Vislabāk garšo tieši Milupa 7graugu Bio putra (bezgaršīga) – gatavoju aplejot ar ūdeni un pievienoju Milupa žāvēto plūmju biezenīti garšai. Šī kombinācija Amēlijai garšo vislabāk. Mēģinu katru rītu pamainīt putru, reizi nedēļā ir arī Semper piena putras, bet  vienalga labāk garšo kāda no vienkāršajām – ir tāda griķu putra un kaut kas līdzīgs mannā. Ar burciņu plūmju biezeņa pietiek 3 rītiem.  Vēlāk, kad ir arī pagulēts pusdienslaiks, ēdam dārzeņus ar gaļu. Gaļu lieku gandrīz katru dienu klāt, jo tā viņai vienkārši garšo! Plikus dārzeņus viņa nekad neapēd normālu porciju, lai drīz pēc tam neprasītos pudelīte. Gaļu pērkam no laukiem – vistu, jaunlopu, trusi. No dārzeņiem – tie ir burkāni, puķkāposti, ķirbji. Dažreiz izdodas dabūt brokoļus, retāk pielieku kartupeli vai saldo kartupeli. Tie vienkārši veido tādu tumīgu konsistenci, bet tas viņai nepatīk. Joprojām visu blenderēju. Kāpēc? Nezinu, mums vienkārši tā sanāk. Esmu devusi ar dakšu saspiestu vai gabaliņos, bet tad biežāk ir ārā spļaušana. Gabaliņos dodu kādu bēbīšu cepumu, tagad Ziemassvētku laikā pagaršojām arī piparkūkas, mandarīnus. Īstenībā jau pagaršojusi viņa ir visu, kas ir bijis uz galda mums. Ļoti garšo zivis! Retāk tās mūsu mājā ir, bet Ai, kā garšo karpa un lasis! Mmm!

Vēlāk man trūkst ideju parasti, ko iedot. Viņai garšo pliks biezpiens ar bezpiedevu jogurtu, šad tad iedodu kādu pašgatavotu ābolu biezeni, diezgan bieži sanāk dot gatavos bērnu augļu biezenīšus, jo īsti nopirkt neko sezonālu un neapstrādātu nevar. Dodu arī Lakto jogurtus ar garšām. Dažreiz pa dienu aiziet arī pudelīte ar Semper Auzu tumi. Vakarpusē kaut kas tiek no mūsu vakariņām vai līdzīgi kā pa dienu, bet pirms miedziņa ir piena maisījums.

Man ļoti ir paveicies, jo Amēlija izguļ visu nakti – līdz pat 10 stundām! Bet pa dienu ne vienmēr ir pusdienslaiks. Visviežāk tie ir divi vai trīs mazie pa 20 minūtēm. Dažreiz gan ir arī divu stundu ilgais. Bet naktīs ir salds miedziņš. Protams, dažreiz ir kašķītis pirms iemigšanas, pāris naktis ir arī bijušas nemierīgas ar neizskaidrojamu raudāšanu. Tad man gan jāsaka, ka vislabāk palīdz gulēšana uz mana vēdera. Vēders pret vēderu – slīpi man pāri un viņas galva kaut kur uz manas labās rokas augšdelma. Zem rokas es palieku spilvenus, lai nav jāsasprindzina, tā iemiegam un pēc neilga laika jau varu viņu nolikt sev vienkārši blakus.

 

 

Vienpadsmitais un divpadsmitais

Divu mēnešu laikā sagaidījām vēl 5 zobus. Kopā ir 7 un astotais ir ceļā. Amēlija mācās stāvēt, atlaižot rokas. Lieliski izdodas! Un pati ļoti priecājas par to! Šos divus mēnešus pavadījām kopā pa dienu rotaļājoties ar brālēnu Eduardu, kas ir 2 mēnešus vecāks. No viņa daudz ko mācās Amēlija – gan blēņas un jokus, gan ātrumu, ar kādu pārvietojoties var nonākt mērķī pirmais.

Runājamies “Am Am Am” “ma ma ma”  un “ēd (tāds platais ēe)”. Mākam “Cepu, cepu Kukulīti”, uz vārdu “Malacīte” sev aplaudēt. Un vārdiem “Tu mīļa, rausīts mīļš, pai” sevi papaijāt, uz aicinājumu Paluncināties, Amēlija krata galvu un groza plecus (nu gluži kā sunītis luncina asti, tā viņa galvu) un super-vārds “Uzvara~!” Tad ir abas rokas gaisā un smaids pa visu seju. Šis sākās no jāšanas spēlītēm – kad esam pajājušas uz ceļiem, tad kaut kad ir sasniegts finišs un Uzvara. Tad jāpaceļ rokas, haha. Un vēl viens vārds “vingro” – tad Amēlija izdvesdama “Ufff” metas rāpot, vai gultā mēģina mest kaut ko līdzīgu kūlenim.. Sākas izrādīšanās – ko nu mazais māk. Un, protams, pēc katra jogas vingrinājuma ir aplausus sev un ar skatu tiek meklēts vēl kāds, kas par viņu papriecāsies!

Izklausās pēc dresēta sunīša, bet – tas ir tiem, kas prasa – ko Tev viņa māk. Lūk ko. Bet pa lielam – mēs uz neko neiespringstam. Man ir mierīga jaunkundze, kurai patīk, kad viņai pievērš uzmanību un izsaka komplimentus. Mantas interesē tādā līmenī, lai viņas varētu forši iebāzt mutē vai arī ar viņām radīt troksni (vai bumba – jā, bumbu mētāt viņa var visu dienu, ja ir kāds, kas ķer).  Trokšņa radīšana – nu sitot viņu pret zemi, vai metot projām. Īsti vēl nemēģina ne celt piramīdas no trauciņiem, ne kaut ko iebāz kaut kur vai salikt mantas kastē.

Savu kārtību gan vienmēr vajag ieviest virtuvē. Dvielīši, kas stāv konkrēta plauktā vienmēr, ieejot tur, ir jāizvelk uz grīdas. Plastmasas trauciņi, kas stāv uz zemajiem stūra skapīšiem ir jāizmētā pa visu virtuvi un jāizvelk no vienas atvilktnes saldēšanas maisiņi un cepampapīrs. Tad var sēdēt mierīgi un kādu no maisiņiem sūkāt, čaukstināt.

Pusdienslaiks. Šobrīd tie ir divi. Ceļamies no rīta ap 8, un aizejam pagulēt ap 11. Uz stundiņu. Dažreiz pietiek ar pus studniņu. Un tad ir vēlais viens – ap 16, dažreiz pat ap 18. Arī studniņa. Retāk, bet gadās, ka noguļ pa pāris stundām. Biežāk tā ir nepilna stunda.

Ēšana. No rīta vienmēr ēdam putru. Pērku joprojām bēbīšputras. Vienu reizi izvārīju pienā auzu pārslas. Izbrāķēja. Sablendēju smalkāk – vienalga kaut kas nepatika. Un tas ir ilgāks process, man šobrīd no rīta parasti ir arī māsas puika un man vienkārši gribas drusku laika arī pašai iedzert kafiju nevis domāt par to, kas ir Eko, bio, veselīgāk vai labāk :) Pēc pusdienslaika ēdām dārzeņus. Sablendēju daļu ar gaļu, pārējos saspaidu. Baroju ar karoti pati. Atkal – man tā ir ērtāk. Dažreiz iedodu pašai – bet tad viss ir pa grīdu un pēc stundas atkal prasa ēst. Bet man ir svarīgi, lai viņi paēd (Amēlija un brālēns), lai mēs varam iet staigāties uz pāris stundām. Tad ir vēl dažas ēdienreizes ar biezpienu, olām, augļiem – nu kaut kas, kas ir mājās vai ir pagatavots. Un vakarā ir maisījuma pudele (~260ml). Pēc tās visbiežāk neaizmieg, vēl paspēlējas, un tad ejam gulēt ap 22, 23. Un izguļ visu nakti! Laimīgā es!

Podiņmācība. Vienu reizi, kad autiņbiksītēs bija mazs kunkulis, uzliku uz podiņa pirms liku biksītes. Uz tā pasēdēja kādu laiku un.. izdevās sagaidīt arī pārējo. Pret sēdēšanu neiebilst, ja vien es pati atrastu laiku vairāk tam pievērsties.. nu, vasarā….

Pagājis gads. Lielisks gads. Tik daudz mīļuma nekad dzīvē nav nevienam ticis sniegts un arī atpakaļsaņemts. Cik ļoti grūti ar “bērna vajadzībām” – šajā gadījumā zīdīšanu – gāja sākumā, tik viss pārējais mums viegli padevās!

 

Atskaite:

Sākām staigāt: gads un nedaudz vairāk kā 3 mēneši. :)

12 zobi  – gads un 3.