Vēsturiski vecmāte ir viena no vecākajam profesijām pasaulē. Taču, ejot cauri gadsimtiem, tās loma ir mainījusies daudzkārtēji – no vienīgās aprūpes sniedzējas līdz stingrā ārsta uzraudzībā esošas dzemdību palīdzības sniedzējas. Mainoties uzskatam par to, kas ir dabiski un tradicionāli, mainījusies arī vide, kurā sieviete laiž pasaulē mazuli.

Vecmātes profesija un māksla pastāv jau kopš civilizācijas sākuma, jo sievietes vienmēr ir viena otru atbalstījušas un palīdzējušas dzemdību procesā.  Pierādījumi par šo profesiju senajā pasaulē ir saglabājušies mītos, senajos tekstos un mutvārdu tradīcijās daudzās kultūrās un ģeogrāfiskajos apgabalos. Taču līdz pat renesansei nav bijušas nekādas formālas apmācības šajā jomā. Tikai līdz ar samērā neseno dzemdību modeļa attīstību, dzemdību aprūpes sniegšana ir mainījusies, jo iepriekš tā bija balstīta tikai uz katra individuālo pieredzi un iemaņu gūšanu. Un, lai gan daudzās pasaules valstīs ir bijuši mēģinājumi šo kā profesiju izslēgt, vecmātes tomēr tupina savu darbu un tā nepieciešamība aug pasaulē līdz ar atgriešanos pie mājdzemdību modeļa un sabiedrības vajadzības pēc dabiskā.

Senajā pasaulē Vidusjūras reģionos vecmātes bija ļoti augstu vērtētas savās kopienās.  Ebreju Bībelē lasāms fragments par vecmāšu nozīmīgo lomu ebreju izceļošanā no Ēģiptes. Viņas aizstāvējušas ebreju dēlus, kam piespiests nāves ordenis, tomēr nav ierakstu par piespiesto sodu viņām par farona likumu neievērošanu.

Tad Ēģiptes ķēniņš sacīja ebreju vecmātēm, vienai bija vārds Sifra, otrai Pua,
viņš sacīja: “Kad jūs palīdzat ebreju sievām dzemdībās un, tām uz akmens sēžot, redzat, ka tas ir zēns, tad to nonāvējiet, bet, ja tā ir meitene, tad lai tā dzīvo.”
Bet vecmātes bijās Dieva un nedarīja tā, kā Ēģiptes ķēniņš viņām bija sacījis, bet atstāja zēnus dzīvus. Tad Ēģiptes ķēniņš atsauca vecmātes un sacīja tām: “Kādēļ jūs tā esat darījušas un zēnus atstājušas dzīvus?” Vecmātes atbildēja faraonam: “Tādēļ, ka ebreju sievas nav tādas kā ēģiptiešu sievas, jo tās ir spēcīgas, pirms vecmāte pie viņām atnāk, tās jau ir dzemdējušas.” Tā Dievs vecmātēm darīja labu, un tauta vairojās un tapa ļoti varena.”

                                                            (fragmenti no Otrās Mozus grāmatas, b.g.)

Senajā Grieķijā vecmātes bijušas, piemēram,  Sokrāta māte. Arī Agnodīke, kas maskējās par vīrieti, lai varētu mācīties medicīnu, īpaši specializējās  ginekoloģijā un dzemdniecība, lai varētu palīdzēt sievietēm, jo sievietēm bija liegts studēt medicīnu (Rooks, 1999).

Vecmātes darbs ir attēlots Senās Ēģiptes zīmējumos kapenēs, kur tās palīdz sievietēm dzemdībās. Sievietes attēlotas tupus vai asistenta klēpī. Tā pat ir aprakstīti dzemdību soliņi, kas izgatavoti no noapaļotiem akmeņiem, ko izmantojuši tūkstošiem gadu Grieķijā, Ēģiptē, Romā un ķeltu civilizācijās, tāpat arī Tuvajos Austrumos, Klusā okeāna dienvidu daļā un pat Amerikā. Tas liecina, ka vecmātes palīdzēja dabisku dzemdību noritēšanā un iejaukšanās bija maza.

Senie latvieši dzemdēja pirtī – tā bija vistīrākā vieta saimniecībā. Pirtī bija iespējams regulēt apkārtējo temperatūru un mitrumu, kas bija nepieciešams jaundzimušā adaptācijai šajā pasaulē. Dzemdībās piedalījās arī vecmāte, kas savas zināšanas bija mantojusi no paaudzes paaudzē, audzējot pieredzi un esot blakus.  Vecmātes šajā procesā iejaucās minimāli, palīdzot tikai sievietei emocionāli, palīdzot ieņemt ērtāku pozu. Viņas zināja augu dziedniecību, buramvārdus – tie bija viņu līdzekļi normālu dzemdību norisei, ar minimālu iejaukšanos, bez steidzināšanas.

Viduslaikos sākās vecmāšu vajāšana. Svētās Romas Impērijā mēģināja ierobežot vecmāšu praksi un sods par darbošanos bija bargs – nāve. Vecmātes tika uzskatītas par raganām, kas bija nepieļaujamas Katoļu baznīcā.  Tā pat tā nepieļāva nekādu iejaukšanos sieviešu seksualitātes kontrolēšanā. Bieži vecmātēm bija jāizvēlas starp savu dzīvību un klientu, tā kā viņas bieži rūpējās par mirstošajiem un mirušajiem, viņas tika apsūdzētas slepkavībās. Lielākā daļa viduslaikos sadedzināto raganu bija sievietes, kas praktizēja vecmātību (Sherratt, 2011; Foster, 2007).

Renesanses laikā vecmātes kalpoja gan augstākajām, gan pašām zemākajām aprindām. Parīze kļuva par dzemdību palīdzības apmācību centru. Grāmatās ir aprakstītas cīņas starp ārstiem un vecmātēm Anglijā. Viņu teorija par dzemdību procesu nesaskanēja. Sievietes Lielbritānijā sāka publicēt savas zināšanas par metodēm dzemdniecībā, lai pievērstu sabiedrības un nelegāli praktizējošo dzemdību asistentu uzmanību un izglītotu tos, kā arī aizsargātu savu profesiju no ārstu uzliktās kontroles. 1671. gadā tika uzrakstīta pirmā grāmata „Vecmātes rokasgramata”, kurā bija aprakstīta anatomija, diagnostika un augu medicīna. Grāmatā bija arī jūtama nostāja par to, ka dzemdību procesā nedrīkst iejaukties, ja vien tas nav ārkārtas gadījums.  Tādas sievietes kā Jane Sharpe, Elizabeth Cellier, Sarah Stone, Elizabeth Nihell publicēja grāmatas un popularizēja savu vecmātes praksi, lai izbeigtu ārstu autonomiju un iejaukšanos dzemdību procesā, ko bieži darīja ārsti-vīrieši, izmantojot dažādus instrumentus praktizējošajā dzemdniecībā. Vecmātes savā starpā popularizēja uz sievieti un viņas vajadzībām vērstu aprūpi.

Koloniālajā Amerikā vecmātes prakse visspēcīgāk aprakstīta kādas vecmātes dienasgrāmatā. Vecmāte Marta Ballarda apraksta savu dzīvi un pienākumus, kuros ietilpst dzemdību aprūpes sniegšana, ikdienas pienākumi, bērnu kopšana un ģimenes budžeta plānošana. Viņa ir asistējusi dzemdībās, arī nāves gadījumos, pie viņas viss reģions griezies kā pie ārsta uz konsultācijām. Viņas vecmātes praksē parādās liels augļu bojāejas skaits.

            3. Janvāris, 1796

Lietaina pēcpusdiena. Es atgriezos mājās no Springersu ģimenes. Atstāju viņu mājās. Viņa man uzdāvināja 1/2 mārciņas tējas. Es atbraucu mājās ap vienpadsmitiem. (..) Mani vajadzēja 7 vakarā, lai dotos apraudzīt Šava kunga sievu, kura bija ļoti slima, kad ierados, un dzemdēja 9 mirušu dēlu. Tas bija miris jau ilgāku laiku. Āda bija gandrīz visa nonākusi nost. Māte šobrīd jūtas tik komfortabli, cik var būt.

(Ulrich, 1990)

Dzemdību stangu un citu instrumentu ieviešana 1598. gadā mainīja visu dzemdību aprūpes sistēmu.  Skotu ārsts Čemberlens, kura vārds saistāms ar pirmo dzemdību stangu ieviešanu, šo izgudrojumu nepopularizēja, lai saglabātu savu vietu karaliskās ģimenes dzemdībās.   Tikai pēc 150 gadiem notika pirmā dzemdību stangu demonstrācija dzemdībās, kas diemžēl beidzās ar mātes un bērna nāvi.  Taču jau 18.gs dzemdību stangas  ieguva popularitāti, vairāki ārsti un vīriešu kārtas dzemdību speciālisti strādāja pie dažādu uzlabojumu veikšanas.  Vīrieši turpināja diskriminēt sieviešu tiesības izpausties medicīnas zinātnē un iegūt medicīnisko izglītību. Viņi, kas nekad nebija bijuši dzemdībās un nezināja arī šī procesa būtību un piedzimšanas mākslu, nevajadzīgi iejaucās dzemdību procesā, bieži izraisot sarežģījumus, mātes un bērna nāvi.  Pat vēl 19. gs bagātās sievietes izvēlējās vīriešu kārtas ārstus, jo tas bija prestiži, pat, ja prakse rādīja, ka tradicionālās vecmātes  ir lietderīgākās dzemdībās. (Foster, 2007; Rooks, 1997; Rezeberga 2009).

Dzemdību palīdzības organizēšana pilnībā pārorientējās no dabiskas, uz sadarbību orientētas prakses uz medicīnisku un individualizētu, uz dzemdību speciālistu centrētu praksi. Tas ļāva veidot vienotus principus un standartus dzemdību norises regulēšanā, aprūpē un aprūpes sniedzēju profesionalitātē.

Arī attēlos ir uzskatāmi redzams tas, kā mūsdienu medicīna ietekmē dzemdību apkārtējo vidi, vecmātes darbu un sievietes pozu.

Nodaļa no Anetes Baškevicas kvalifikācijas darba “Vecmātes loma normālu dzemdību saglabāšanai stacionārā”. Par izmantošanu citos resursos, lūgums atstāt komentāru ar norādi.