Fizioloģiski procesu mehānisms dzemdībās joprojām ir aktuāls dažādos pētījumos, taču pētījumi uz dzīvniekiem un klīniskā pieredze ir radījusi lielu priekšstatu par endokrinoloģiskās sistēmas darbību dzemdībās. Lielākā daļa pētījumu fokusējas uz to, lai izskaidrotu, kāpēc notiek spontāni aborti, priekšlaicīgas dzemdības un kā nodrošināt drošu dzemdību indukciju. Mūsdienās dzemdniecībā un grūtnieču aprūpē lielāks uzsvars tiek veltīts dažādiem vielu rādījumiem nekā mehāniskajiem un anatomiskajiem elementiem, piemēram, augļa guļai un sievietes iegurnim. Un kaut gan endokrinoloģija attīstās, tomēr joprojām ir maz pētījumu par, piemēram,  kateholamīnu un endorfīnu nozīmi dzemdībās – dzemdību sāpju, baiļu un stresa mazināšanā.

Dzemdību sākšanās ir kulminācijas process savstarpēji saistītam hormonālam pārmaiņām. Tās galvenokārt nosaka augļa, placentas un augļa membrānu pārmaiņas, mazāka loma ir sievietei. Un kaut gan šī shēma ir diezgan līdzīga fizioloģiski noritošu dzemdību gadījumā, tomēr dzemdību darbību stipri ietekmē apkārtējā vide un sievietes noskaņojums. Piemēram, pētījumos ir pierādīts, ka dzemdību process bieži palēninās, ierodoties stacionāra un neatsākas līdz sieviete nav adaptējusies jaunajai videi, jūtas komfortabli un, galvenais, droši. Šo adaptēšanās mehānismu var novērot arī citiem zīdītajiem (Lothian, 2007).

PVO  identificē četrus aprūpes principus, kas sludina, aizsargā un atbalsta normālas dzemdības, bet pētījumos un praktiskās pieredzes ietvaros pievienojas vēl divas; piecas no šīm dzemdību praksēm veicina dabiskas, fizioloģiski noritošas dzemdības:

1)        dzemdību darbības sākšanās bez indukcijas un stimulācijas. Priekšrocības, kādas ir dzemdībām, kas sākušās dabiski, var analizēt no pētījumiem, kas salīdzina spontānas dzemdības ar dzemdībām, kas inducētas ērtības vai ne medicīnisku apsvērumu dēļ.  Inducētas dzemdības, kas nav pamatotas uz medicīniski smagām komplikācijām,  palielina vajadzību pēc atsāpināšanas, epiduralās anestēzijas, jaundzimušo reanimācijas, rada neatliekamo ķeizargriezienu nepieciešamību, kā arī palielina nepieciešamību pēc instrumentāla dzemdību atrisinājuma, saistāms ar plecu distociju un jaundzimušo nepieciešamību ievietot intensīvās terapijas nodaļā (Goer, Leslie, Romano, 2007);

2)        kustības brīvība dzemdībās. Mainot pozīcijas un kustoties dzemdību laikā, sieviete var gan atvieglot sev muguras sāpes, gan vieglāk pārciest kontrakcijas, gan palīdzēt mazulim vieglāk virzīties pa dzemdību ceļiem. Pozu maiņa maina iegurņa formu un izmērus, kas palīdz bērnam izdarīt rotācijas otrajā (izstumšanas) dzemdību periodā. Arī gravitācijas spēkam ir liela nozīme – tas palīdz bērnam iestāties iegurņa dobuma ieejas plaknē un vēlāk virzīties lejā pa dzemdību ceļiem. Arī elpošanas vingrinājumus ir vieglāk izpildīt kustoties nekā guļot uz muguras vai pussēdus (Declercq, 2006);

3)        nepārtraukta atbalsta nodrošināšana. Pētījumi pierāda, ka attīstītajās pasaules valstīs aptuveni 82% sieviešu dzemdībās ir kopā ar kādu sev tuvu cilvēku, visbiežāk, vīru vai pašreizējo partneri.  Pētījumos arī atklājas, ka tieši dūlas vai vecmātes, kurai sieviete uzticas, klātbūšana samazina stresa hormonu līmeni, sievietes viņu palīdzību vertē augstāk. (Hodnett, Gates, Hofmeyr, Sakala, 2007; Simkin,  O ’ Hara, 2002);

4)        spontāna spiešana sievietei ērtā pozīcijā. Kā aprakstīts Declercq pētījumā 57% sieviešu dzemdību izstumšanas periodu pavadījušas guļus uz muguras, bet 35% pus sēdus pozīcijā. Izmantojot dažādas dzemdību pozas, sievietei ir iespēja pielāgoties augļa kustībām caur iegurni;

5)        un mātes un jaundzimušā neatdalīšana pēc dzemdībām. Jaundzimušie, kas saņēmuši āda-pret-ādu kontaktu pēc dzimšanas raud mazāk un labāk uztur siltumu, kā bērni, kas atšķirti no mātes (Bystrova, 2003).  Šiem bērniem ir arī izteiktāks zīšanas reflekss, stabilāks cukura līmenis asinīs (Moore, 2007).

6)        Sestā no tām ir izvairīšanās no rutīnas iejaukšanās, kas bieži ierobežo kādu no pieciem iepriekš minētajiem dzemdību elementiem.  Pētījumā ASV 2006. gadā dzemdību laikā tikai 40% sieviešu dzēra kaut ko; 15% ēda;  80% saņēma intravenozu šķidrumu; 59% tika veikta amniotomija un 55% saņēma papildus oksitocīnu;  93% dzemdību 2 periodā tika nepārtraukti veikts KTG un 76% bija epidurālā atsāpināšana. Un visas šīs lietas ietekmē fizioloģisku dzemdību norisi (Declercq, 2006).