1.Kas ir sadomazohisms?

Sadisms – nepieciešamība izraisīt sāpes, un mazohisms – vēlēšanās just sāpes, šie stāvokļi var tikt pieskaitīti pie mentāliem traucējumiem, bet tikai tad, ja ir traucēta normālā apziņa un rīcība, kas nav saistīta ar fantāzijām un tēlošanu.

Sadomazohisms ir bijis sastopams dažādos laika periodos un dažādās kultūrās. Piedaloties sadistiem un mazohistiem, kas vēlas spēlēt šīs lomas un kļūt par otra cilvēka erotisko fantāziju piepildījumu, tiek sasniegta bauda un šie cilvēki to izbauda. Sabiedrība noliedz sadomazohismu, tāpat tas var tikt saistīts ar citām rīcībām un attiecībām, piemēram homoseksualitāti, kas lielai sabiedrības daļai šķiet nepieņemama.

Termins sadomazohisms (virtuālajā vidē biežāk apzīmēts kā S&M, S/M) cilvēkiem asociējas ar dīvainām iekārtam, ķēdēm, lateksa tērpiem, pīŗsingiem, kādu, kas ir „ļoti slikts”, un kādu, kas cieš līdz asarām. Taču sadomazohisms reālajā pasaulē iziet arpus šiem stereotipiem. Daži no aspektiem var būt vēl biedējošāki, citi – vairāk pieņemami, taču gan fiziskās, gan psiholoģiskās ciešanas tiek panāktas ar dažādām metodēm, kas sniedzas ārpus guļamistabas sienām. Vismaz psiholoģiski sadomazohisms vērojams visā sabiedrībā, kas dalās lomās kā dominantās un pakļāvīgās personības. Svarīgi ir saprast, ka sadomazohisms neiekļauj vardarbību un agresiju!

2.Vēsture

Sadomazohisms pavisam noteikti nav jauns fenomens.  Jau tālā pagātnē, kad pastāvēja fiziskā sodīšana, bija cilvēki, kas šajā procesā guva baudu, pat erotisku uzbudinājumu, sodot vai saņemot sodu. Fiziska sodīšana, kas lika radīt sāpes, bez fizisku defektu izdarīšanas (piemēram, pēršana) tika izmantota kā sociālā audzināšana ar mērķi iebiedēt, bet ne nogalināt. Un līdz pat mūsdienām sadomazohismā visbiežāk tiek izspēlētas tiesi šīs lomas – sargs, kas mēģina uzturēt kārtību starp ieslodzītajiem, vai skolotāja, kas soda savu skolnieku.

Sadomazohisms bija izplatīts senajā Ēģiptē, Indijā un Arābu valstīs. Dažādi pierādījumi atrasti senajos zīmējumos un rakstos, tāpat arī Grieķijā un Romā fiziskas sāpes bija daļa no dzimumakta. Šaustīsana jeb pēršana ar pātagu tika izmantota gan kā sodīšana, gan publiska pazemošana, taču 15. gadsimta dokumentos sadomazohisms kā seksuālās fantāzijas parādījies arī daudzu Eiropas cilvēku prātos. Termini sākotnēji tika iegūti no diviem autoriem – Marķīzs de Sade un Leopolds fon Sacher-Masoch, pamatojoties uz šo autoru rakstiem un publikācijām. Vācu psihiatrs Ričards fon Krafts-Ebings iepazīstināja ar terminiem „sadisms” un „mazohisms” savā darbā „New research in the area of Psychopathology of Sex”^[1.].1905. gadā vēl viens autors Zigmunds Freids „sadismu” un „mazohismu” apraksta viņa grāmatā „Three papers on Sexual Theory”, ka šādas tieksmes izriet kā pretdabiska psiholoģiska attīstība jau no agras bērnības. Tas noveda pie šo abu vārdu kombinētās izmantošanas sado-mazohisms, kuru izmanto Vīnes psihoanalītiķis Izidors Īsaks Sadžers savā darbā „Regarding the sadomasochistic complex’’^[2.]. Kaut gan līdz mūsdienām sadomazohisms ir bijis pētīts un aprakstīts daudzās publikācijas, tas joprojām tiek izslēgts no seksuālām normām.

3.Definīcija

Sadomazohisms ir akts, kurā tiek saņemtas vai izdarītas sāpes kā erotisks stimuls. Sadists ir partneris, kas gūst seksuālu baudu, izraisot ciešanas – fiziskas, emocionālais vai abas, otram partnerim. Tāpat sadistam tiek piemērots vārds, kas ceļ viņa statusu – pavēlnieks, skolotājs utt. Mazohists ir tieši pretējais – viņš izbauda fiziskas sāpēs tāpat kā verbālu pazemošanu, gūstot baudu, kad tiek spiests izdarīt dažādas seksuālas darbības, būdams bezpalīdzīgs.  Ne tikai pats akts ir seksuāli stimulējošs, bet arī blakusefekti, kā rētas, asinis, koduma vietas u.c. abiem partneriem.  Ir svarīgi saprast, ka sadomazohistu attiecībās mērķis nav noniecināt partneri, bet šīs attiecības var būt ļoti dziļas, mīlošas, kaut gan viņu uzvedība ir netipiska. Lielākā daļa pāru pauž viedokli, ka viņu attiecības ir dziļākas un partneri viens otram uzticas vairāk. Sadisti un mazohisti ne vienmēr ir spiesti pieņemt kādu no lomām un var ar tam mainīties, lai augstākā līmenī saprastu savu biedru.  Šie pāri atzīst, ka viņu dzimumakts ir labāks, nekā vienkāršs heteroseksuāls akts.  Sadomazohismā ir plašas uzvedības un intensitātes variācijas.  Daži pāri koncentrējas uz maņu pārslodzi, citi  – uz to, lai visas iespējamās maņas tiktu izslēgtas. Tradicionālais sadomazohisms ietver sevī lielāko daļu no stereotipiskajiem rituāliem, kas redzami dažādos mēdijos. Tas ietver sevī paverdzināšanu, pēršanu, kniebšanu, matu plēšanu, pļaukāšanu un verbālo pazemošanu.  Taču ar to tas viss neaprobežojas. Piemēram, urinēšana uz mazohista jeb „Zelta duša” (Golden shower), arī defekācija var būt viena no izklaidēm. Tāpat tiek izmantoti aizsēji, piemēram, acu aizsējs, lai mazohists nezinātu, kas viņu sagaida tālāk. Arī dzīvībai nepieciešamo funkciju traucēšana, piemēram, elpošanas nomākšana, ir populāra, piemēram, ar spilveniem, plastikas maisiņiem, vai elpceļu aizžņaugšanu.  Un ne visi pāri izbauda vienu un to pašu. Arī citas netradicionālas lietas, kā fetišisms (seksuāla rotaļa ar tam neparedzētu priekšmetu), partneru maiņa, grupveida sekss, homoseksuālisms un dzimumu lomu maiņa var būt daļa no sadomazohistiska akta.  Partneru maiņa ir kā pieredzes apmaiņa, lai atrastu jaunas iespējas un sadisma veidus. Viena no sadomazohisma kultūrām ir arī infantisms, kas sevī ietver viena partnera uzvedību kā mazam bērnam.

Lielākā daļa sadistu un mazohistu atklāj sevī šīs tieksmes pēc 25 gadu vecuma. Taču pirmās fantāzijas jau var parādīties vēl pusaudža vecumā. Bērnībā tas var izpausties kā nežēlīga apiešanās ar rotaļlietam vai sapņi, kuros tu tiec pazemots.

Kaut gan teorijas par to, kāpēc cilvēks izpauž sevi šādā veidā, ir dažādas, tomēr visbiežāk tā tiek definēta kā rezultāts disfukncionālai bērnībai vai vienkārši vēlme sociāli atšķirties.

Sadomazohisms ir klasificēts kā mentāla novirze, zem dažiem kritērijiem, kas visbiežāk ne vienmēr atbilst sadomazohismu piekoptajai uzvedībai. Tāpat kā arī homoseksuālisms tika uzskatīts par novirzi, sadomazohismu sabiedrība vēl neizprot un neiedziļinās tā patiesajā būtībā. Daudzviet pasaulē sadomazohisms kā psiholoģiska novirze tiek klasificēts un diagnosticēts pēc šādiem kritērijiem:

–          persona vairāk kā 6 mēnešus ir fantazējis par seksuālām stimulācijām, kas ietver sevī fiziku pazemojumu, sāpes un ciešanas (mazohistiem) vai sevis dominēšanu attiecībās, fizisku sāpju un pazemošanas veikšanu (sadistiem);

–          šie cilvēki ir realizējuši savas fantāzijas ar partneri, kas tam nav bijis gatavs, vai likuši neērti justies citiem.

Viena no problēmām, ar kuru jāsaskaras un, kas var radīt tuvu stāvošu cilvēku neiecietību, ir tas, ka sadomazohisms prasa daudz laika, naudas un enerģijas patēriņu. Lai gan jebkas no mājās esošā var tikt izmantots kā seksuāla rotaļlieta, tomēr lielākoties tajā visā tiek investēti lieli naudas līdzekļi – ķēdēm, profesionālam aprīkojumam, rotaļlietām, kā arī ASV un citās augsti attīstītas valstīs šie cilvēki parūpējas par labu veselības apdrošināšanu.  Tāpat arī sadomazohistu akts ilgst vairākas stundas vai pat visu dienu, un tas ir fiziski un emocionāli nogurdinošas. Tāpec sadomazohisms prasa arī lielāku atpūtu un atkopšanos, finansiālu ieguldījumu un arī vietu, kur ar to nodarboties, lai tai būtu laba skaņu izolācija un netraucētu citus – bieži mazohisti kļūst nekontrolējami savas sāpju eiforijā. Pēc pētījumiem ASV lielākā daļa sadomazohistu pāru ir baltādainie, ar augstāko izglītību, labi pelnoši nodokļu maksātāji bez kriminālas pagātnes, lielākoties nevienai reliģiskajai konfesijai nepiederoši cilvēki, vīriešu attiecība pret sieviešu ir līdzvērtīga, taču liela daļā sieviešu par mazohistiem vai sadistēm ir kļuvušas pēc vīru izrādītās intereses par šo subkultūru. Lesbiešu pāri šo pārsvarā uztver kā vīriešu perversiju; tomēr homoseksuālu pāru-sadomazohistu ir vienādā skaitā.

4.Drošība

Viens no lielākajiem jautājumiem par sadomazohistu kultūru ir drošības jautājums.  Tas neattiecas uz to, vai šādi cilvēki var kļūt vai ir bīstami sabiedrībai, bet par partneru pašu drošību un robežām.  Lai abi partneri saņemtu vienādu baudas līmeni, tiem ir sistemātiski jāpalielina saņemtās un dotās ciešanu devas. Daudz drošības jautājumi ir jāapspriež pirms akta, taču jautājums ir par to, vai cilvēks, pilnībā atdevies savam tēlam, var zaudēt paškontroli? Lielākoties katram pārim ir savi likumi, noteikumi, lai pasargātu sevi un savu partneri un abiem būtu iespēja šo aktu izbaudīt. Tāpat šie pāri vairāk par citiem rūpējas par sevi, vienmēr turot tuvumā pirmās palīdzības somiņu, viss vienmēr ir tīrs un sterils. Arī rotaļas ar elektrību vienmēr ir zemāk par jostasvietu. Pāriem parasti ir kādi atslēgasvārdi, kas pilnība nav saistīti ar seksuālajam rotaļām, piemēram, „pingvīns” vai „mango”, kas ļauj partnerim saprast, ka kaut kas ir jāpārtrauc vai kļūst pārāk sāpīgs. Tāpat plašākās sadomazohistu kultūrās ir izstrādādi drošības noteikumi un normas un ir pieejams viss nepieciešamais, lai maksimāli izslēgtu negadījumus un traumas.

No fizioloģiskā viedokļa mazohisti izbauda hormona endorfīna līmeņa paaugstināšanos pēc sāpju izjušanas, kas seksuālo baudu paceļ augstos apmēros. Taču sabiedrība vairāk saprot sadistus, tā kā cilvēki saprot vēlmi izlādēt savas dusmas. Taču sadomazohisms nav dusmu izlādēšana – tā ir mīlestība, uzticēšanās apliecinājumi un respekts.

Problēma sabiedrības uzskatos par sadomazohismu ir tajā, ka tas tiek asociēts ar ļauno, sātanismu utt., bet kā jau iepriekš teikts, cilvēki, kas sadismu piekopj seksā, nav tie paši, kas nodarbojas ar terorismu, slepkavošanu utt. Tāpat, ja vīrietis attiecībās spēlē sadista lomu, to asociē ar vardarbību ģimenē, „sievu sišanu” – sabiedrība tajā redz tikai to, kā vīrietis pazemo sievieti kā vājāko dzimumu. Šis ir arī viens no feministu trumpjiem – parādīt kā piemēru, kā vīrietis sievieti sit un, ka sieviete ir bezspēcīga un spiesta ar to nodarboties. Bet šādas attiecības vairs nav sadomazohisms, jo tajā kāds ir spiests pieņemt kādu lomu. Tieši tāpēc arī sadomazohismā lomas tiek mainītas, lai izslēgtu kāda pasivitāti un arī eksperimentētu, palielinot intimitāti un savstarpēju uzticēšanos. Ārpus guļamistabas šie pāri visbiežāk ir pilnībā līdzvērtīgi gan sociālajos statusos, gan varas un naudas līdzekļu daudzumā.

Vēl viens iemesls, kāpēc sabiedrība ir noraidoša, ir tas, ka šie pāri seksu uztver kā baudu, ar mērķi sasniegt orgasmu, kā spēli, un tā galvenais mērķis nav iegūt bērnu, kā tas ir konservatīvā un reliģiozā sabiedrībā.

5.Izmantotā literatūra un avoti

1. Weinberg, T.S. (1995). S&M: Studies in Dominance and Submission. Amherst, NY: Prometheus.

^[1.] Andrea Beckmann, Journal of Criminal Justice and Popular Culture, 8(2) (2001) 66-95 online under Deconstructing Myths

^[2.]  Isidor Isaak Sadger: Über den sado-masochistischen Komplex. in: Jahrbuch für psychoanalytische und psychopathologische Forschungen, Bd. 5, 1913, S. 157–232 (German)