Anete: Mākslīgais piena maisījum, Paldies, ka Tu esi! II daļa.

Liela daļa sieviešu, kas piedzīvojušas neizdevušos zīdīšanu, vienalga, vai viņas mēģinājušas nedēļu, mēnesi vai pus gadu, jūt dziļu zaudējuma sajūtu. Un tas ir dabiski. Bet ir ļoti svarīgi, lai mamma nesāk domāt par sevi kā par neveiksminieci. Mamma var būt neapmierināta ar to, kā tas ir izvērties, ka zīdīšana neizdevās tā kā plānots, un just arī lielu vainas apziņu. To sevišķi paspilgtina komentāri par to, kā vajadzēja un vajadzētu rīkoties, bet, varbūt, mammai vairs nav spēka? Varbūt, ja izmēģinātas dažādas barošanas pozas, kas nav bijušas veiksmīgas, bērniņš likts pie krūts ik pa stundai, dzertas tējas, kas arī nav devušas rezultātus, piens atslaukts, bet tā daudzums nav palielinājis, tad vēl dažādu lietu izmēģināšana, piemēram, dziedinošā vanniņa vai kas cits, neizdošanās gadījumā būs tikai vēl un vēl sāpīgāka. Bet, varbūt, tas dos lielāku mierinājumu, ka izmēģināts vēl vairāk. Varbūt. Bet pavisam noteikti, mammai, kurai ir problēmas ar zīdīšanu, ir vajadzīga pareizā informāciju un pareizais atbalsts īstajā brīdī (meklē palīdzību zidit.lv, kkm.lv, dulas.lv un citur).

Bet, kad laktācija neuzlabojas… Un mamma pilnībā pāriet uz piena maisījumu, tad palīdzību atrast ir grūtāk. Jo mēs esam dzirdējušas “atbalstīšu un palīdzēšu zīdīšanā”, bet tāda frāze kā “atbalstīšu barošanai ar pudelīti” nav. Un tas ir saprotams, jo tas būtu aicinājums barot ar piena maisījumu, neizmēģinot zīdīšanu.

Bet šeit būs daži iemesli, par kuriem dažreiz neiedomājamies, redzot mammu, kas baro ar pudelīti, satiekot mammu, kas atsakās barot ar krūti, vai dzirdot mammu, kas pauž attieksmi, ka viņai zīdīšana liekas nepatīkama.

  1. Sieviete ir saskārusies ar seksuālu varmācību. Jā, šis skan spēcīgi un smagi, un tas noteikti nav biežākais iemesls, kāpēc mamma izvēlas barot ar mākslīgo piena maisījumu, un tomēr, pirms izdari jebkādus secinājumus pie sevis – atceries, ka šis var būt kā iemesls, kāpēc mamma savu mazo nebaro ar krūti.  Sieviete var savu izvēli argumentēt kā kaut ko citu, viņa var paust viedokli, ka zīdīšana viņai vienkārši liekas fiziski nepatīkama, nepieņemama, fiziski sāpīga. Varbūt viņa pamēģinās zīdīt, bet tā kā tas viņai var likties nepatīkami, viņa ātri pāries uz barošanu ar pudelīti. Protams, būs mammas, kas arī pārcietušas varmācību, varēs zīdīt un būs gatavas ar to strādāt, lūdzot palīdzību speciālistiem, bet ne visas ir gatavas tam iet cauri.
  2. Sieviete paliek stāvoklī. Arī šajā gadījumā, būs mammas, kam lieliski izdosies tandēm zīdīšana. Būs mazuļi, kas turpinās ēst no krūts, bet dažreiz hormonu ietekmē piena sastāvs mainās uz mazulis pats var sākt atteikties.. Šis var būt emocionāli grūts laiks mammai, jo viņa priecājas par grūtniecību, bet jūtas vainīga, ka nespēj savienot to ar bērna zīdīšanu. Ir daudz informācijas un pozitīvo pieredžu stāsti, kā mammām izdodas apvienot grūtniecību ar zīdīšanu, bet atkal – tas ne vienmēr strādā visām mammām. Un sieviete var mēģināt un var arī palaist to – tā ir viņas izvēle!
  3. Bērniņš vienkārši atsakās no krūts. Dažreiz tā var notikt -pat ļoti agri. Un tu nevari paredzēt, vai tas notiks 3 mēnešu vecumā, pus gada vai 3 gados. Arī mammai tas ir skumji, sevišķi, ja tas notiek agri un bez izskaidrojuma. Un  citiem nevajadzētu dod iemeslu viņai justies vēl skumjākai – mammai var pietrūkt šīs savstarpējās attiecības tāpat kā Tev viņas pietrūks, kad Tavs mazais sāks pamazām atteikties no krūts.
  4. Bērniņš atsakās no krūts pēc pudelītes. Lai gan mūsdienās pudelīšu ražotāji apgalvo, ka knupīši ir maksimāli pietuvināti krūts formai, tomēr arī krūtis mums katrai ir savādākas. Iemesli iedot pudelīti var būt dažādi – jādodas prom no mājām, mammai ir nepieciešama atpūta vai mamma vienkārši grib iedot tētim mazo pabarot – iemesli var būt dažādi, bet šī var būt tā liktenīgā reize, kad mazais vēlāk krūti negribēs. (Kur tad mammai jādodas, pirmie mēneši jādzīvojas pa māju!? Bet, ja kāds tuvs cilvēks ir nokļuvis slimnīcā un mamma ir vienīgā, kas drīkst pie viņa doties..? Nekad nenosodi pirms nezini iemeslu!).
  5. Mamma ir saņēmusi sliktu padomu. Tas var būt gan no ģimenes locekļiem, draugiem un arī profesionāļiem. Par medikamentu lietošanu zīdīšanas laikā, par to, ka bērna slimības izraisītājs var būt kaut kas mammas pienā esošs, bērna alerģijas iemesli. Nesen kāda forumā lasīju, ka zīdainim esot govs piena nepanesamība, un kā risinājums  – ieteikums mammai dot bērnam piena maisījumu alerģiskiem bērniem. Un nevis pašai pamēģināt izvairīties no šiem produktiem. Protams, mamma var izvēlēties, kas viņai ērtāk. Sevišķi, ja dzīve ir laukos, kur piena produkti ir ēdienkartes neatņemama sastāvdaļa un to aizvietotāji (sojas piens, auzu piens utt) nav pa rokai…  Bet šādu padomu netrūkst. Diemžēl arī ģimenes ārsti bieži iesaka piebarot, ja bērns nepieņemas svarā pēc tabulā noteiktā. Un iesākot piebarot, piena daudzums drīz vien var samazināties, bet atgriezties pie ekskluzīvas zīdīšanas var neizdoties tik viegli. Sevišķi, ja tas ir pirmais bērniņš, mammai nav lielas pieredzes, ārsta teiktais ir spēcīgākais arguments – mamma var pat neiedomāties meklet alternatīvas, jo svarīgākais, lai mazajam viss kārtībā. Bieži arī pat medicīnas personu dotie padomi ir konfilktējoši, un to priekšā mamma var justies apjukusi un bezspēcīga.
  6. Sievietei var pietrūkt atbalsta. Un ne visas mammas to spēj lūgt un atrast. Un dažreiz ir par vēlu. Diemžēl.  Lūgt padomu, atbalstu nav tik viegli, sevišķi kautrīgākiem, intravertiem cilvēkiem vai tiem, kam šķiet, ka viņi paši ar visu tiks galā.
  7. Mammai sāk likties, ka viņai nav pietiekoši piena. Un kaut gan šobrīd informācija par zīdīšanu ir pieejama, tomēr šo pārliecību, ka viss ir kārtībā ir grūti sevī rast, sevišķi, ja kāds kādreiz izsaka piezīmi, piemēram, par biežo likšanu pie krūts vai bērna svaru. Un vienu reizi nopērkot piena maisījumu, bieži tas kļūst par neatņemamu ēdienkartes sastāvu mazajam.
  8. Mammas, kurām dažādu iemeslu dēļ ir bijis jāpacīnās par zīdīšanu, sevi noved līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Iemesli var būt dažādi, tie var būt atrisināti vai nē, tomēr tie ir radījuši stresu, nogurumu, ēšanas problēmas pašai mammai, atbalsta trūkumu, depresiju, attiecību problēmas. Piemēram, bērna slimošana, priekšlaicīga dzimšana, bērna atrašanās intensīvajā terapijā vai pat ar mazo nesaistītas problēmas.  Un dažreiz mammas tik ļoti cenšas uzturēt pietiekamu piena daudzumu, ka pašas nepadomā par savu ķermeni. Mamma var cīnīties par piena atslaukšanu un bērniņa barošanu, nepadomājot par sevi, nepievēršot uzmanīvu krūšu galiem – tie var sākt plaisāt, sāpēt, piemēram, intensīvas atslaukšanas gadījumā.. Bet mums katrai ir savi limiti. Un mamma var censties tik ļoti, ka beigās viņai vairs nav spēka, viņa atdod sevi visu līdz padodas.
  9. Mammai pašai var būt veselības problēmas, kas nav savienojamas ar zīdīšanu. Un ne vienmēr sieviete tās grib atklāt skaļi, tāpēc atteikšanās no zīdīšanas var likties kā viņas untums.
  10. Mazulis ir adoptēts. Un arī tas ne visiem ir jāzina.
  11. Sieviete vienkārši izvēlas nebarot mazo ar krūti. Un tās ir viņas tiesības. Un, ja kāds to nosoda, pasaulē rodas tikai vairāk negatīvo emociju. Un tas nav vajadzīgs ne Tev, ne mammai.

Un kāpēc es par to rakstu? Tāpēc, ka iepriekš es pati biju diezgan noskaņota uz to, ka mammai ir jāzīda savs bērniņš, jo tikai tā viņš saņem to labāko. Un tās ir mazuļa tiesības. Bet arī mammai ir tiesības. Un vienalga, vai viņa baro bērniņu ar krūti vai maisījumu, svarīgākais, ka viņa savu mazo mīl, par viņu rūpējas un ir viņam blakus.

Un manā blogā bija un būs raksti par zīdīšanu, es pati kļūšu par zīdīšanas konsultantu, bet nevis tāpēc, lai pārliecinātu mammu, ka mammas piens ir labākais, bet tāpēc, lai palīdzētu un atbalstītu – lai mammai nav jāpiedzīvo neizdošanās ar salauztu sirdi.

Anete

Advertisements

One thought on “Anete: Mākslīgais piena maisījum, Paldies, ka Tu esi! II daļa.

  1. Paldies par rakstu, Anete! Lasiju ar asaram acis, jo atpazinu sevi situacija år pirmo berninu, kad ari ap 3 menesu vecumu pargaju uz maisijumu. Biju tiesam izlasijusi daudz, izmeginajusi visu ko+ veselibas problemas man pasai, bet mazajam nepietika. Kad nonacu slimnica un jautaju par iespeju but kopa ar mazuliti, lai varetu vinu pabarot vismaz tas 1-2 reizites diena, sanemu preti pat neizpratni un sacukstesanos sev aiz muguras no med.personala. Nepatikami, sapigi. Sodien, pec 7 gadiem, baroju ar kruti savu otru, 5 menesus veco mazuliti un skaitu katru veiksmigi pavaditu nedelu ar mates pienu mazaja puncitii. Bet pardzivojumi ar pirmo joprojam ir ar mani un ari sajuta, ka neesmu bijusi “laba mamma” tepat vien ir. Bet man ir ari 7gadigs pudelbernins, kurs ir priecigs, apmierinats un forss puika un nemaz neatskiras no parejiem, “pareizi barotajiem”.
    Lai Tev, Anete, izdodas palidzet visam mammam un mazulisiem, ar ko satiksies turpmak. Un lai pudelbebisu mammam vainas apzina atri zud!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s