Anete: Mākslīgais piena maisījum, Paldies, ka Tu esi! I daļa.

Ir pagājis pus gads,  un es tagad beidzot par to varu uzrakstīt, kaut gan galvā jau visu laiku šīs domas, pārdomas sēž, lido, burbuļo un neliek mieru. Par zīdīšanu. Un barošanu ar mākslīgo piena maisījumu.

Sākšu ar savu pieredzi. Es, pilnīgi pārliecināta, ka bērniņa zīdīšana ir vienīgais un labākais mazulim, baroju savu mazo ar pudelīti, ar piena maisījumu. Man nesanāca. Es izmēģināju visu, ko zināju, ko lasīju, saņēmu divu dažādu zīdīšanas konsultantu palīdzību, man sākumā bija blakus mana mīļa vecmāte, es pati grūtniecības laikā biju uz lekciju par zīdīšanu, saņēmu Pep mammas atbalstu,  esmu daudz lasījusi, dzirdējusi un klausījusies. Man tas viss likās tik dabiski, pašsaprotami. Pirmajos trīs mēnešos izgāju cauri visiem punktiem (tādiem, kas minēti, piemēram, kkm.lv), lai pārliecinātos, ka visu daru pareizi, bet zīdīšana bija nesekmīga. Trešā mēneša beigās pārtraucu pieniņu atslaukt ar asarām acīs, jo visas diennakts garumā nesanāca pat viena ēdienreize mazajai ar mammas pienu. Likšana pie krūts pēc bērna vēlmes, konsultācijas, jauktā barošanas sistēma Medela, piena bieža atslaukšana, tējas, āda-āda kontakts, savstarpējā piesaiste un pozitīvās domas – nepalīdzēja nekas.  Kādēļ, to es joprojām nezinu.

Tā ir mana problēma un ar to es vēl kādu laiku padzīvošu, bet šis raksts nebūs tieši par mani, bet mammu, kas nonāk šādā situācijā, kad kaut kas ar zīdīšanu neizdodas.

Kāda brīdī mamma, kas baro savu bērniņu ar pudelīti, iedomājas pameklēt citu mammu pieredzi interneta vidē. Un mamma ieraksta googlē „Es baroju bērnu ar mākslīgo piena maisījumu” ar domu, ka atradīs vēl kādu mammu, kas baro mazo šādi, varbūt atradīs līdzīgu situāciju, meklēs mierinājumu… Un ko izmet google:

barosana ar pudeli1

Mākslīgie piena maisījumi var būt nāvējoši. Barošana ar mākslīgo piena maisījumu provocē lieko svaru.  Atverot neitrālākus rakstus – tur uzbrukumu mammai, kas tikai jautā pēc padoma, netrūkst – bērnam labākais ir mammas piens. Jā, mamma to zina. Un viņa ar šo frāzi saskaras visu laiku. Uz piena maisījuma pakas, atverot maisījuma mājaslapu, ieejot jebkurā lapā, kur runā par zīdaiņa barošanu – bērnam vislabākais ir mammas piens. Un ko tas nozīmē mammai, kas baro ar mākslīgo maisījumu? To, ka viņa ir slikta, jo nedod mazajam to labāko. Un dot labāko savam bērniņam, tas ir mammas galvenais uzdevums. Un, pat ja galvā tu saproti, ka neko nevar darīt, un tu dod labāko piena maisījumu (vienalga pēc kādiem kritērijiem labāko), tomēr katra reize, kad tu uzduries šim teikumam, tas ir kā spēriens pa visjūtīgāko vietu – mammai, kas neizvēlējās barot ar maisījumu tāpat vien.

brosana ar pudeli2

Pasaulē ir valstis, kur barošana mākslīgi ir modes lieta, bet tā nav Latvija. Palasot forumus un blogus, mammas  saskaras ar problēmām, kuru dēļ bērns tiek piebarots  – cik daudz kura mamma pacenšas barot pati, tas paliek uz viņas sirdsapziņas, bet vispārējā tendence runājot par zīdīšanu – ir tās labumu uzsvēršana nevis problēmu risināšana.  Pilns internets tiek nopludināts ar dievišķo mammu fotogrāfijām, kur bērniņš ir mammas rokās un ēd no krūts,  uzraksti: „Mēs par mammas pienu”, „Mammas piens ir vislabākais”, „Tikai barojot ar krūti veidojas šī īpašā saikne..”

Protams, pietiek arī informācija par problēmu, kas saistītas ar zīdīšanu, risināšanu, ir pieejams lielisks atbalsts no zīdīšanas konsultantiem, bet savā ziņa mamma, kas baro ar mākslīgo piena maisījumu, atbalstu atrast tikpat kā nevar. Un jautājumu māmiņu forumā par kādu sev aktuālu problēmu, noteikti parādīsies kāds zīdīšanas entuziasts , kurš lieku reizi pajautās, kāpēc tu nebaro pati  – „jo man pietrūka piena” – „piens nepietrūkst, visām mammām ir piens, tu nemēģināji kārtīgi, paskaties šito…”- „…”

Mamma satiek draudzeni uz ielas, citu mammu bēbīšu skoliņā, vecmāmiņu un viņa baro savu mazo ar pudelīti. Un atskan it kā tik nevainīgs jautājums:
-„Vai tu baro ar savu pienu vai maisījumu?”

Mamma pazemina balsi, nodur acis: ”Es mēģināju barot ar krūti.. bet man nesanāca. Man pietrūka piens, vajadzēja piebarot, bet pēc trīs mēnešiem man piens pazuda pavisam. Es jūtos slikti par to, bet es vienkārši nevarēju”. Un tāpēc, ka mamma nevarēja, viņa šo diskusiju neturpinās, jo jau tā to pārdzīvojusi pie sevis ir simtiem reižu – gandrīz katru reizi, kad mazajam tiek piedāvāta pudelīte. Un ar ilgu pilnu skatienu mamma kafejnīcā noskatās uz blakus barojošo mammu, viņa trīs reizes pārlasa  „Zīdīšanas ABC”, lai sameklētu pieļauto kļūdu. Bet, mīļā mamma, kas mēģināji – vienalga, vai tā bija viena reize pēcdzemdību palātā, vai pāris dienas, nedēļas vai mēneši – ja tu mēģināji,  Tu jau esi devusi labāko savam bērniņam! Tev nav jājūtas vainīgai, sliktākai, mazvērtīgākai – Tu vienalga esi labākā mamma savam mazulim!

Un te dažas atbildes tiem, kas kaut ko pārmetoši jautā. Jo mēs zinām, ka barot ar pudelīti nemaz nav tik viegli, tā ir nepārtraukta pudeļu mazgāšana, liels finansiālais ieguldījums, un tas nav tas, ko tu izvēlējies pilnīgi brīvprātīgi (un pat ja tā, zini, Tu vienalga esi foršākā mamma!).

-“Tev noteikti ir daudz vieglāk barot ar pudeli…”
-“Jā, es baroju ar pudeli, jo esmu slinka, bet tu baro ar krūti, jo tev nav naudas maisījumam.”

-“Es nekad nedotu savam bērnam mākslīgo piena maisījumu”
-“Un es nekad nedotu spēlēties ar nazi. Mēs abas esam tik labas mammas! ”

-“Krūts barošana padara bērnus gudrākus”
-“Hmm.. tevi baroja ar maisījumu, ja?”

Raksta turpinājums būs, bet man atkal vajag pauzīti…

Advertisements

21 thoughts on “Anete: Mākslīgais piena maisījum, Paldies, ka Tu esi! I daļa.

  1. Anete, tu esi pareizi saskatījusi! Man bija tas prieks un laime barot pašai un diezgan ilgi. bet manām meitām ne. Nu, un kas?! Man ir lieliski mazbērni un, paldies Dievam, māmiņas zina, ka ir vislabākās un neko nav žēlojušas bērniņiem. Sveicieni Tavai mammai! – Aija G.

  2. man ir pieredze barojot ar pudeli un ar kruti, pateikshu godigi, ar kruti man nepatiik barot, baroju joprojam un vnk sapnoju, kad berns atteiksies pats, visi skatas nosodoshi, ka es baroju tik lielu, pariesiba bus tikai pusotrs gads, bet apkartejiem berns liekas liels no malas, skatas nosodoshi, kad baroju gadu atpakal -mazinu uz ielas,( prasija berns est bieshi, katru stundu), ar pudeliti tas bija tik erti barot pirmo bernu!!! ehh.,nesaprotu, par ko maminja pardzivo, tiesham, katram sava sape tuvaka ta teikt, man atakl gan radi uzbruuk, ka tik ilgi baroju, jaradina tachu nost, jasmerejot sinepes uz kruts..bus atkariiba no cigaretem un citaam vielaa, utt, tik daudz ikdiena neg.spiediena- salidzinot cik vnk dzive bija barojot pirmo ar pudeliiti!!!

  3. Nejausi uzgaju so rakstu caur FB. Varu parakstities gandriz zem katra varda. Nav izstastams tas, cik loti mana neveiksme zidisana ir ietekmejusi manu pasapzinu, moralo veselibu un vispar visu pecdzemdibu laiku… Tada sajuta, ka tikai psihoterapija varetu visu salikt pa vietam mana iekseja pasaule, bet tas liekas tik absurdi – ta tacu ir zidisana, tas nav dzivibas un naves jautajums musdienas!
    Skiet, ka visgrutak ir sagremot to, ka nav atbildes, kapec nesanaca. Tas vies drumu viziju nakotne, bailes, ka potenciali atkal varetu neizdoties. Mana gadijuma vaina nebija piena daudzuma, ari satveriena ne, bet… Needa!!! Asaru juras izraudaju katra barosanas reize gandriz 2 menesu garuma, kad mazais atkal breca pie kruts, snukstot viram – kas es par mati, ka nevaru savu bernu pabarot. Ir pagajusi jau 9-10 menesi, bet joprojam asaras acis, so atceroties. Ari apmekleju konsultantus, lasiju Zidisanas ABC krustu skersu, googleju, bet neka. Atbildes nav. Lai kaut cik remdetu savu vainas apzinu, pienu lidz 6 men. atslaucu, pat ja beigas sanaca tikai 1 edienreizei, un devu labako maisijumu, ko vareju atrast.
    Loti gruti ari, ka ne ar vienu par to nav sanacis izrunaties, jo, kas nav bijis tada situacija, mani nesapratis un tikai nokaitinas ar saviem padomiem vai piezimem. Pat virs nesaprata, jo vinam viriesu domasana – galvenais, lai berns paedis un omuligs, vienalga, kadu pienu ed. Galu gala janoliek mala savas neapvaldamas emocijas un japiekrit tam.

    • Man bija tieši tāda pati situācija ar pirmo bērnu, viņš vienkāršu needa un viss. Es jutos tieši tāpat – likās, kā tas var būt – esmu laikam slikta māte. Meklēju informacitu netā – bija sajūta, ka esmu tāda vienīgā. Pēc laika sapratu, ka arī citām māmiņām tā ir bijis. Gaidīju meitiņu un jau biju morāli nobriedusi un gatava, ka atkal vajadzēs dot maisījumu, bet viss sanāca lieliski , baroju līdz pat pusotra gada vecumam (kaut nebiju domājusi to darīt tik ilgi). Tagad saprotu, ka bērni ir dažādi, reizēm ir situācijas, kuras krasi atšķiras no tā, ko esam plānojušas, bet svarigakais, ka bērni ir veseli un laimīgi.

  4. Man ir divi veselīgi, sportiski un gudri puikas (12 un 7 gadi), kas izauga ar NAN piena maisījumu. Netaisos nevienam neko pierādīt, tikai atbalstīt tās mammas, kam arī ir jārīkojas līdzīgi. Katrā ziņā dauzīt savu pašapziņu galīgi nav vajadzīgs. Turieties!

  5. Man ir divi bērni. Tomēr katru reizi kā liku bērnu pie krūts, mani pārņēma neizsakāma pretīguma sajūta. Nezinu kādēļ un noteikti arī nevēlos meklēt iemeslus. Bet pārtraucot barot (apstākļu spiesta un ne tādēļ, ka pietrūktu piena), es izjutu milzīgu atvieglojumu. Es beidzot varēju atkal darīt to, ko es vēlos (reiz pa reizei). Kaut arī zināju šo nosodošo attieksmi pret barošanu ar pudelīti, bet man bija pilnīgi vienalga un ieteiktu arī Jums pārāk neuztraukties par apkārtējo viedokli. Nemeklējiet atzinību citur – Jūs esat laba māte un pati to lieliski zināt. Neveltiet laiku tam, lai prātotu, kā man tā sanāca un kāpēc, bet vienkārši priecājieties par to, kas Jums ir. Citu cilvēku bezjēdzīgo viedokļu uzklausīšana ir liela laika tērēšana.

  6. Es teiktu tā – barot bērnu ar krūti ir visforšāk un visveselīgāk. Tāpat kā dzemdēt pašai un pilnīgi dabiski ir visveselīgāk un visforšāk. Bet tā ne vienmēr notiek. Bērni dzimst arī ķeizarā un stimulēšanu. Bērni arī tiek baroti ar piena maisījumu. Tā vienkārši arī notiek. Jautājums vai mamma to var pieņemt. Un vai sabiedrība to var pieņemt. Ka ceļi katram dažādi. Un piekrītu Līgai, ka šis ceļš nes līdzi kādu mazu mācību. Bet nekādā veidā nepadara mammu par sliktāku vai labāku. Tā vienkārši notiek.

  7. Paldies par šo ierakstu :) Vairāk tādu, varbūt tad kāda mamma neies cauri visiem tiem pārmetumu kalniem, blāķiem cauri, bet zinās, ka viņa nav viena, mūsu ir daudz – tādu foršo un mīlošo mammu, kas mēģināja, cīnījās, bet “piena upes” kā nebija tā nebija.
    Un mēs neesam sliktas, mēs mīlam savus bērniņus un gribam redzēt viņus laimīgus un paēdušus, un to visu mēs varējām sasniegt dodot maisījumu. :)

  8. Paldies par uzmundrinājumu man kā mammai, kas baro ar piena maisījumu! Visvairāk tracina arī katrs ārsts (pat visieteiktākais no citām mammām), kas arī pārmetošām acīm skatās uz Tevi un prasa ” Kā nav piena? Visām mammām ir piens!” Ceru, ka ar laiku tas mainīsies un visi bērniņi un mammas attiecībā uz barošanu, ķeizaru u.c, būs vienādi! :)

  9. Lai gan nu jau 8 mēn nebaroju mazo ar pudeli, jo jau izaudzis, arī man šī tēma ir tuva… kā jau Laura rakstīja, nāk raudiens katru reizi, kad dod pudeli un kad viņš iemieg asaras sprāgst uz visām pusēm… jo es tik ļoti vēlējos dabiskas dzemdības un tik ļoti vēlējos barot savu bumbulīti ar mātes pienu… un manis pašas mamma, kas mani nekad nav barojusi ar krūti, katru dienu zvanīja, lai teiktu – tak centies kārtīgāk, nevar būt ka viņš neņem tavu krūti, nevar būt, ka nav piena… tā nu es ar savām vēlmēm un nevarēšanu noraudāju sava dēla dzīves pirmos 2 mēnešus… gan par ķeizaru, gan par nebarošanu ar krūti…domāju, kas es par māti, ka nevaru ne piedzemdēt savu dēlu, ne pabarot pati…un viss apkārtējais spiediens.. iedzīvojos pēcdzemdību depresijā… paldies bērna tēvam un viņa mammai, kas mani tik ļoti atbalstīja…

  10. Paldies par uzmundrinājumu man, mammai, kas baro ar maisījumu!
    Tikai daži zin, kā cīnījos par to, lai man sanāktu barošana ar krūti..
    Tikai daži zin, kā ar asarām acīs pirku maisījumu..
    Un sirds sāpēja katru reizi, kad vajadzēja taisīt pudeli.
    Bet nesanāca pašai pabarot un tas ik pa laikam iedur sirdī vēl tagad, kad ir pagājis gads.

  11. Ak cik pazīstama sāpe! Arī es biju pret mākslīgo piena maisījumu, bet 3.nedēļā sapratām, ka mazā, arī gandrīz visu dienu sūcot pupu, nepieņemas svarā. Tāpēc sāku piebarot ar mākslīgo pienu, neatstājot pupu novārtā – katrā ēdienreizē vispirms pupu, tad pudelīti. Nu jau meitiņai 10 mēneši un joprojām izmantojam Dievišķo, debešķīgo laiku divatā – krūts barošana ir tik intīms process, kas ļoti palīdz sakārtot domas un arī atpūsties. Tāpat kā bērniņi ir dažādi, arī mēs mammas esam dažādas, ja arī nav izdevies startēt krūts barošanu, nav jākrīt depresijā, jo depresija var traucēt dibināt tik svarīgo kontaktu ar mazo brīnumiņu! Lai izdodas!!!

  12. Anete, paldies, ka uzjundi šo jautājumu!
    Pārsvarā visi – gan mediķi, māsiņas, vecmātes, piena māsas, citas mammas – visi, kam vien ienāk prātā, projicē domu, ka jābaro ar krūti un TU ESI SLIKTA MAMMA, JA BARO AR MAISIJUMU. Bet Dievs vien zina, kā es un vēl daudzas citas mammas ir mocījušās un ko tik vēl darījušas, lai dabūtu pienu no savām krūtīm. Un pat vēršoties pēc palīdzības, lai kaut kā risinātu māmiņas vainas izjūtu, ka pupi ir nepareizi un piena nav un ka tādēļ viņa nav vainīga nekādīgi, visur tikai saņem pretī “mēs par pienu!” “mēs par krūts barošanu!”. Bet galīgi nav nekāda atbalsta mammai, kas ir pārmocījusies zila un negulējusi no nemitīgās krūts atslaukšanas ik pa 3 stundām un slaukšanas kaut vai visu dienu, lai dabūtu kaut cik pienu, bet vienmēr taču vajag ied**** dvēselē, ka mamma ir slikta, jo viņa baro bērnu ar maisījumu.
    Tas viss rada papildus spriedzi un jau tā niecīgais piena daudzums, ko dabūt no krūts samazinās.

    Ar krūiti barojošā mamma un visa pārējā sabiedrība – tieši TU, TAVA ATTIEKSME un TAVI NEGATĪVIE KOMENTĀRI ir vainīgi pie tā, ka man jābaro bērns ar maisījumu. Vai tu zini kapēc esmu izvēlējusies/spiesta barot ar maisijumu? Iemesls taču nav svarīgs, galvenais ir nosodīt. Un nosodīt pamatīgi, lai es pārdomātu. Bet neviens neiedomājas, ka mamma gandrīz uz galvas stāv, lai dabūtu pienu, bet nekā..

    Bet vai labāk, ka bērns ir badā un nedabarots ar krūti, vai paēdis maisijumu un laimīgs, var augt un attīstīties?

    Es pati esmu piespiedu kārtā izaugusi uz maisījuma – man ir doktora grāds un pat augstākās izglītības 2 novirzienos, esmu sporta meistara kandidāte – visnotaļ ne stulba un ne neattīstīta izaugusi no maisījuma.

  13. Man vēl ienāca prātā, ka es nepazīstu nevienu mammu, kura barotu ar maisījumu no brīvas gribas. Es nesaku, ka tādu mammu nav, bet es nevienu tādu nezinu. Tā kā visām tām kampaņām “Mēs par pienu”, “Mātes piens vislabākais” manās acīs nav mērķauditorijas!!! Drīzāk tā kampaņa ir vērsta uz tām, kuras it kā baro pašas, bet kaut kas nesanāk, jācīnās, jākonsultējas, jāpakārto ikdiena atslaukšanai, jānoliek malā dzīve un jādomā tikai par pienu. Bet vai tas ir vajadzīgs un ja ir, tad par kādu cenu? Kāpēc pirmajām nedēļām, mēnešiem ir jābūt cīņai? Cik nav dzirdēts – “cīnies”, “es izcīnīju”, “vajag pacīnīties”. Tā cīņa, ja tomēr nesekmējas, var novest depresijā, kā jau te minēja.
    Tiešām gribētu piedzīvot to dienu, kad līdzcilvēki, uzzinājuši, ka mazo baro ar maisījumu, pateiktu – “tam nav nozīmes, tu tāpat esi laba mamma, jo tavs bērniņš ir paēdis un aprūpēts”, nevis – “vai tu cīnījies, lai barotu pati, vai tu konsultējies, vai tu dzēri ķimeņu tēju, vai tu baroji ik pa 2 h, vai tu biji izgulējusies un mierīga???” Katrai pašai ir tiesības izlemt, cik tālu izlikt sevi tajā cīņā, lai netiktu izsūkti mammas pēdējie spēki un prieka paliekas.

  14. Man arī nesanāca. Un es biju rūdīta, tiešām ārkārtīgi rūdīta kŗūts barotāja, kas uzskatīja, ka maisījums ir kaut kas līdzīgs indei. Savus pirmos piecus bērnus es baroju reizēm pat līdz 2,5 gadu vecumam, bet ar sesto – nekā! Mazā vēma manu pienu ārā un nepieņēmās svarā. Kā tik es neizmocījos! Atslaucu, maisīju kopā ar maisījumu. Beigās, kamēr vēl bija saglabājies zīšanas reflekss, baroju mazo ar krūti vairs tikai miegā, jo tad viņa to nevēma laukā. Bet apziņa, ka bērnam mans piens nav vajadzīgs, ka tas neturas iekšā kuņģītī, bija mokoša.
    Vienīgais, par ko man ir rūgtums, ka ir izdomāti speciāli maisījumi bērniem, kas atgrūž pienu, bet nav nopērkami aptiekā īpašie sveķi, kas sabiezinātu arī mātes atslaukto pienu.

  15. Uztveriet to,kā citu sekošanu modei – visas runas tik tāpēc, ka tas ir moderni, bet ne obligāti cilvēku pašu pārliecības – citos apstākļos – pie citas modes – tie paši cilvēki spiestu Jums pretējo…
    Bet vēl – strādā tas, ka pārliecinātam neviens, vai praktiski, neuzbrūk – jo veltīgi… Pirmais uzbrucējs sev esat Jūs pati, citi tikai piebalso un uz to uzspēlē… Un daudz nelīdzēs, ja arī citi atkāpsies pārmest, pirmais ja tāds pats paliek!

  16. Man tuvu paziņu lokā ir mammas,kas diezgan ātri pārgājušas uz maisījuma lietošanu vai daļēji to lietojušas. Un iemesls – vecāko bērnu greizsirdība, raudāšana un visvisāda izdarīšanās mazā barošanas laikā.. tas noved mammu tik tālu, ka zīdīšana vairs nav iespējama. Pati iedzīvojos pamatīgā piena sastrēgumā tieši tāpēc, ka vecākais bērns darīja visādus brīnumus, kamēr zīdīju mazāko. Tāpēc saprotu savas draudzenes un nepārmetu viņām :)

  17. PALDIES! Paldies Tev par šo! Es šobriī slauku asaras un mēgjinu atrast vaārdus.. Man jau no pirmajām mazulja piedzimšanas dienām pietrūka piens un ar ljoti lielu pārdzīvojumu nolēmu piebarot ar maisijumu. Tulīt jau 3 mēneši un man knapi piecas lāses.. es daru VISU. Tiešām visu, bet nekas nemainaas. Esmu sevi ”nograuzusi” un jūtos šausmīgi katru reizi dodot pudelīti ar maisijumu.. un visu cilvēku jautājumi, KATRU REIZI – vai tu baro ar krūti?
    Es esmu nogurusi.. es patiešām esmu nogurusi justies vainīga, bet lasot šo, es zinu , ka es neesmu viena.

  18. PALDIES! Paldies Tev par šo! Es šobriī slauku asaras un mēgjinu atrast vaārdus.. Man jau no pirmajām mazulja piedzimšanas dienām pietrūka piens un ar ljoti lielu pārdzīvojumu nolēmu piebarot ar maisijumu. Tulīt jau 3 mēneši un man knapi piecas lāses.. es daru VISU. Tiešām visu, bet nekas nemainaas. Esmu sevi ”nograuzusi” un jūtos šausmīgi katru reizi dodot pudelīti ar maisijumu.. un visu cilvēku jautājumi, KATRU REIZI – vai tu baro ar krūti?
    Es esmu nogurusi.. es patiešām esmu nogurusi justies vainīga, bet lasot šo, es zinu , ka es neesmu viena.

  19. Es domāju nav ko dalīt, laba slikta mamma, galvenais, la pati mamma justos labi un bērna tad arī jutīsies labi. Es baroju ar krūti, gan pirmo meitu pirms 9 gadiem, gan otro, tagad viņai 3 mēneši. Es izgāju cauri lielām grūtībām, jo pirmais bērniņš nevarēja satvert krūti, es cīnijos ļoti, slimnīcā, kad piedzima pirmā meita bija tāds ataucējs, kas veido krūts galu, atslaucu, tad skrēju pie bēbja, liku uz galda, liecos pāri un ilgi cīnījos kamēr bērns satvēra krūti. Pēc tam ļoti liels stress bija mājās un ļoti ilgi katrā ēdienreizē cīnījos, kamēr sanāca bēbim paņemt krūti. Tad nāca piena krīzes, es devu te vienu, te otru krūti katrā barošanā…nobaroju līdz gadam. Kad piedzima otrs bēbis, man jau bija izstrādājušas bailes, likās būs tas pats. Bet krūti bēbis varēja labāk paņemt, tomēr bija nepareizs satvēriens un krūtis sāka asiņot. Bija grūti sadziedēt, bet smerēju ar bepanten Un cietos. Un cīnījos par pareizu satvērienu. Pirmos 2 mēnešus krūtis ļoti sāpēja, bija piena krīzes, kad mazais sūc, bet nekas nenāk arā. Tā ir liela cīņa. Jau trīs mēnešus baroju, mazā ņemās svarā. Bet ik pa brīdim ir kādas grūtības. Nervozēšana ko drīkst ēst ko nē, kāpēc mazajai sāp puncis, ko apēdu, vai esmu vainīga ka brēc….Ceru un zinu, ka barošu vēl vairākus mēnešus jo to gribu un jūtos lepna par to un tāpēc ka tas ir lieliski, tomēr arī ļoti grūti joprojām. Bet es nesaku, ka ar mākslīgo maisījumu barot ir slikti! Katrai mammai ir sava pieredze. vienīgais kas man ir nesaprotami, ja mamma pati izlemj bez iemesla nebarot. jo krūtis dotas viena iemesla dēļ, zīdīšanai. un pat ne vīriešiem nē. Daba tās devusi zīdīšanai. tāpēc ir saprotami pardzīvojumi, ka tas nesanāk.
    Bet arī mēs,mammas kuras baro ar krūti, kurām dabas doto izdevies pielietot īstajam pielietojumam, bieži to darām caur grūtībām. Un ikreiz, kad skataties uz mums kafejnīcā, atcerieties, ka arī mums nav viegli,k avtas neizdevās uzreiz, arī mums bijušas un ir iekšējās cīņas. Ticu, ka raksta autore ļoti centās, bet kaut kas neizdevās, arī es ļoti centos, man paveicās. Zinu, ka ļoti pārdzīvotu, ja nesanāktu. Bet es kaut kā tik ļoti baidījos, ka nesanāks, ka cīnījos līdz pēdējam. Jā, jo man arī bija bail justies kā sliktai mammai, kaut gan zinu, ka tā nav. Bet no kaut kurienes mūsos, diemžēl, šīs bailes ir iesētas. Vainas sajūta, mazvērtības sajūta. Kāpēc???
    Saka, neizdodas barot dziļu psiholoģisku iemeslu dēļ. Pēc šīs teksta mani daudzas pudeles mammas būtu gatavas apbērt ar briesmīgiem vārdiem. Bet tā saka speciālisti, gudri speciālisti. To nav patīkami dzirdēt, bet es tam ticu. Bet par to nav jādusmojas. Tas nav labi vai slikti, tā vienkārši ir. Jautājums cik to apzinās pati mamma un kā viņa to spēj pieņemt. Es nesaku ka man nav psiholoģisku problēmu, ir. Esmu 8 gadus gājusi terapijā un risinājusi lietas, kuras man ļoti traucēja dzīvot. Un joprojām neesmu visu atrisinājusi, bet varu ar daudzām lietām sadzīvot un pieņemt. Tad bija tā verts. Bet tas ir tā vērts tikai pie laba ārsta. un man paveicās. . Ja nebūtu terapija, tad varbūt nemaz te nerakstītu un varbūt bērnu man nemaz nebūtu.
    Krūts barošana šobrīd izdodas, bet ir citas problēmas, kas saistītas ar bērniņa piedzimšanu. Tā vispār ir liela krīze. Un ja nav blakus atbalsta, var mamma nokļūt līdz smagai depresijai. Jo bērns nav tikai laime, tas ir lielākais pārdzīvojums. Par mums mammām, labajām! Gan tām, kas baro ar krūti, gan nē! Mums visām ordeņus!

  20. Paldies par rakstu ;)
    Paldies Dievam, arvien vairāk par to tomēr runā. Un nav tā, ka esmu tieši tādā situācijā. Es baroju pati līdz 9men, un zini, pat pēc tam atradās cilvēki, kuri pajautāja- ko tad tik ātri beidzi barot, vajadzēja lidz pusotram gadam… un skatās virsū, kad baroju ar pudelīti, man puisēns maziņš diezgan, iespējams kāda padomāja ka vel mazāks par 9men, un lai arī man pašai vispār nebija nekādi sirdsapziņas pārmetumi, jo es vairāk nevarēju un negribēju, no malas spiediens tomēr ir. Es pat iedomāties negribu kā ir brīnišķīgajām sievietēm kurām nesanāca no paša sākuma. Es varu tikai novēlēt būt kopā ar savu mazulīti un neņemt nevienu galvā. Lai arī laikā, kad hormoni vel kārtojas tas nebūt nav viegli… esam atvērtāki, esam patīkamāki un jaukāki cilvēki! :) sāksim ar sevi un viss būs labi :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s